Tag Archives: vientulība

and so it is

nezinu pat īsti, ko lai raksta. šodien ir sajūta, ka jāraksta. bet tā sajūta parasti kaut kur nomirst mirklī, kad top pirmie teikumi. jūtos diezgan iekšēji tukša. nevaru teikt, ka nelaimīga, drīzāk otrādi. jūtos pat tīri apmierināta ar visu, viss ir labi.

tikai skumjas uznāk mirklī, kad saprotu, ka kārtējoreiz, apsolīdama sev šopavasar iemīlēties, esmu krietni pārrēķinājusies, un nekas kā parasti nav sanācis. vasara solās būt tikpat tukša. it kā jau to trūkumu tik spēcīgi neizjūt, bet reizēs, kad saprotu, ka pastaigās vienmēr dodos viena, uz koncertiem eju viena, vakariņas ēdu viena, gulēt eju viena un pamostos tikpat viena, paliek nedaudz šķērmi ap dūšu.

man nepatīk justies neredzamai, un šobrīd jūtos tieši tāda.


There’s thunder and lightening

Šodiena ir skumju diena. Ir pelēkas debesis, mākoņi svīst miglu, drēgnums kož kaulā. Sēžu savā cellē, cenšoties sākt nodarboties ar ko konstruktīvu vai produktīvu, bet paliek tikai skumjas. Šādās dienās es ilgojos pēc puikas, dusmojos uz sevi par izvēlēm, kuras novedušas pie dažādu skaistu iespēju palaišanas vējā un vienkārši gribu kāda ķermeņa siltumu blakus. Vairāk par visu tieši vientulība traucē elpot un darboties. Reizēm vienatnē kļūstu ļoti produktīva, bet tad paliek tik skumji un viss, pazūd. Gribas tikai saritināties kamoliņā un gaidīt, kad pāries no sevis. Nav pat tā, ka iemīlēties gribētos tik ļoti, gribētos kaut vai kādu no labajiem, mīļajiem draugiem blakus, lai ir kāds, kas apķer un pasaka, ka būs jau labi. Nepatīk jau šitāda sevis žēlošana, no kuras labāk nekas nepaliek, bet reizēm aptrūkstas spēka. Kad ir auksti, kad ir tik skumji, ka kamols kaklā visu laiku stāv un nerijas nost, tad ir grūti vienatnē. Es zinu, ka jau rīt būs labāk, ka šī ir viena no tām dienām, ka paģiras padara visu melodramatisku, bet tas jau nemaina faktu, ka tūlīt jau būs pusgads apkārt, kopš esmu atkal viena. Un tikai paklūpu aiz pagājušo laiku atliekām.


look at her with her eyes like a flame

Ir tik muļķīgi un reizē arī tik nejauki domāt tā, bet man tomēr sanāk – skatos uz puikām, kuri ir nejauki un nemaz ne tik izskatīgi, bet viņi dabū sev jaunu meiteni viens un divi, apēd zivi! Un tad, protams, stulbās domas par to, ka es esmu diezgan jauka un nemaz ne tik neizskatīga, bet man tikai brīnums varētu palīdzēt puiku dabūt. Kaut kā laikam jau puikām vieglāk bieži vien tās lietas notiek, vai arī meitenes ir ar mieru ar daudz ko vairāk samierināties un pieciest, lai nebūtu vienas.

Reizēm tik ļoti gribās atkal to patīkamo sajūtu, kad tev ir rīta skūpsts un kāds, kas apskauj vakarā, pirmsgulētiešanas. Bet pierod jau, pierod pie visa, protams. Negribās pierast, es tachu zinu, ka lieliski protu dzīvot viena, ka man ar sevi vairs nav tik problemātiski palikt vienai (par to pateicos Berlīnei, kas iemācīja ar sevi sadzīvot), bet cits ir jautājums, vai es to gribu! Nu, negribu. Apnicis jau. No saviem 24 gadiem tikai 1 gadu esmu bijusi iekš “mēs”. Kaut gan tik grūti samierināties ar kaut nelielu savas neatkarības zaudēšanu.

Lai nu kā, izskatās, ka līdz pavasaram šitās domas varu vienkārši izmest no galvas, jo te man nav, ko meklēt un te es neko negribu meklēt. Un vispār, jāsaka kā ir, es negribu meklēt, es gribu lai mani atrod.

beigās skaista, skaista dziesma ar kadriem no vēl skaistākas filmas.

 


I guess the night’s just bringing me down

Kā es neciešu to sajūtu, kad ir tik nenormāls tukšums galvā un visur, ka vienīgais, ko spēju darīt – tā vietā, lai beidzot ķertos pie otras esejas rakstīšanas – ir truli blenzt datora ekrānā un nespēt uzdrukāt ne vārda. Atkal ir tik nelabi, es vienkārši nesaprotu – zāles ir, veselīgs uzturs ir, viss ir, tikai joprojām tik nenormāli slikti. Tā dēļ vien jau 7os vakarā gribās iet gulēt. Viss vienkārši atkal riebjas. Bija diena skaista un jauka līdz šim mirklim. Tagad ir pilnīga bezcerība un riebums.

Atkal uznāk vēlme pēc mājām, bet tuvākos pāris mēnešus nekādas mājas nu noteikti nespīd. Jācenšas kaut kā piepeši maģiski izveseļoties un tad jau viss atkal būs lieliski. Uz brīdi. Tik ļoti gribētos, lai tagad atkal varētu saritināties kāda rokās un zināt, ka no tā vien paliks nedaudz vieglāk. Bet nu nav neviena, jau pāris mēnešus nav neviena. Ilgāk. Pierasts jau ir pie tā, bet vieglāk īsti nepaliek. Vientulība vienkārši iesūcas visās šūniņās, salien iekšā pa visām spraudziņām un smacē klusi nost, kamēr liekas, ka esi tikusi tam pāri.