Tag Archives: skumjas

atmiņas no senākiem laikiem

Iegāzu mutē pusglāzi šampanieša, bez vārdiem iespiedu tukšo trauku viņam rokās, bez skaņas izsakot: „Lej!” Viņš nopūtās, un es apsēdos puikam blakus, lai tikai justu kādu draudzīgu un mīļu tēlu tuvumā – šķita, kas šobrīd tas ir vienīgais, kas turēja kopā visas mana ķermeņa molekulas, kuras citādāk būtu sasprāgušas zvaigžņu putekļos. Puika sabrūvēja kādu eksotiskas krāsas dzērienu manā glāzē, un, pasniegdams to man, paspēja iečukstēt ausī: „Turies. Viss būs labi.” Es viņam uzsmaidīju to viegli trīsošo smaidu, kurš parādās sejā, kad ar fizisku spēku nākas spiest asaras ritēt uz iekšu, un iedzēru kaut ko, kas smaržoja pēc avenēm, bet garšoja pēc kandžas. Es gribēju iet mājās, es tik ļoti gribēju piecelties, savākt savas mantiņas un vienkārši iet mājās, palīst zem segas un cerēt, ka pārstāšu elpot un beigsies šī dunošā skaņa ausīs, kas bija reizē dārdošās sirds puksti, pazemojums un vilšanās. Bet es lieliski apzinājos, ka mana aiziešana tikai pierādītu viņam, ka man vēl rūp, ka es tiešām biju cerējusi uz ko vairāk par brutālu ķermeņa šķidrumu apmaiņu zem galda. Tāpēc sakodu zobus, ar pirkstiem iekrampējos viņa rokā un klusi nošņācos: „Stāsti man vienalga ko! Mums ir nenormāli jautri!” Viņš skaļi un samāksloti iesmējās kā ļaundaris operas pēdējā cēlienā, novēcinot melno apmetni, es ievilku elpu un smējos līdzi. Mums visiem bija tik jautri un viegli!

 


I don’t mind you under my skin

Man likās, ka skumjas bija atkāpušās. Šodien nokrāsoju matus pa ļoti ilgiem laikiem, uzcepu cepumus, it kā viss kā vajag… Bet kaut kā nav iedvesmas rakstīt eseju, kuru pirmdien jāiesniedz un kaut kāda šausmīga apātija uznākusi. Nogurums ne no kā, veselība jocīga dikti un sāk šķist, ka nogurums nāk no tieši tā. Bet nu jāiztur vēl tikai nepilnas divas nedēļas. Gan jau. Pāries.

Klausos Brand New – var jau teikt, ka tāda nedaudz emo grupiņa, bet kaut kā šausmīgi paķer joprojām. Klausījos dikti daudz tad, kad biju vēl lielajā pilsētā. Kad uz riteņa nēsājos pa sauli, sniegu un lietu. Nebija jau nekas spīdošs, bet tagad ilgojos pēc tā. Vairāk jau protams sanāk ilgoties pēc tā, kas mani tur gaidīja, pārnākot mājās.

Šeit mani gaida maza istabiņa, internets, vairāk vai mazāk viens un tas pats ēdiens, varbūt kāda filma, īsa pļāpa ar dzīvokļbiedreni, grāmatas, mācības… Nevaru jau sūdzēties, bet reizēm atkal tā vientulība nomoka. Cenšos par to nedomāt, cenšos nedomāt par to, ka man tūlīt būs 25 un ka gandrīz visiem draugiem jau gadiem ilgas attiecības vai kāzas bijušas/būs un ka es nekādi nespēju atrast kādu, kas būtu ar mieru mani savākt. Ne gluži kā savākt uz zemes nomestu kāršu kavu, bet savākt tā, lai saliktu visus tos gabaliņus atpakaļ tā, lai es atkal kļūtu par to, kas kādreiz biju vai par to, par ko vēlos kļūt. Pašai kaut kā rokas slīd un lauskas atkal krīt uz zemes, un nelīp kopā.

Es jūtos viegli sabrukusi. Un tas nogurums… Miegainām acīm skatos uz to, kas man apkārt, skatos uz sevi un nekas neiet no rokas, galva tukša un idejas vēl tukšākas. Un domāju – is that all there is?

Gribu pazaudēties kādā, gribu, lai mani apķer un nelaiž vaļā, gribu atkal kaut ko sajust, kaut ko spēcīgāku par viegliem smaidiem vai smagām nopūtām. Gribu smieties pilnā kaklā, gribu griezties riņķī un gribu reibt no tās sajūtas, ka pakrūtē brīnumsvecītes.

I love you so much that it hurts my head…


it’s almost never you.

Es šodien skumstu. Nelabuma sajūta ir atgriezusies – reizēm pat šķiet, ka tā nav īsti veselības problēma, bet tāds eksistenciālais un pshīcholoģiskais nelabums, par kuru rakstīja Sartrs. Nav spēka, esmu savu istabiņu pārvērtusi par tādu kā midzeni – visur tikai grāmatas, papīri un žurnāli, pierakstu klades, pat īstā dienas grāmata izvilkta laukā. Guļu gultā, lasu, iemiegu, skatos griestos, aizsapņojos un dzīvoju to skaisto dzīvi, kura man ir manā galvā.

Uz galda glāzē viena narcise – atgādina man par to, ka ārā ir pavasaris kaut kur, ka ir vērts saņemties un iziet laukā. Rīt. Šodien es skumstu. Rīt es jutīšos labāk, rīt viss būs skaistāk, es uzvilkšu skaistas drēbes un tīriem matiem, muzīku ausīs došos uz lekcijām, visko darīšu. Un beidzot sākšu rakstīt. Biju jau aizmirsusi, ka maģistra darba proposal pirmdien jāiesniedz. Rītdienas tikšanās ar vadītāju biedē, jo, lai arī esmu izlasījusi ļoti daudz, nekas netiek skaidrāks. Un tas nelabums… nogāž visu produktivitāti. Esmu gan piesēdusies pie kāda veca stāsta atdzīvināšanas, jo tādām muļķībām, redz, iedvesma rodas.

Nākamnedēļ jau ceļa jūtīs un jāsaprot kas un kā. Un vispār, es aizliegšu sev ilgoties pēc lietām, vietām un cilvēkiem. Ilgas izsūc tevi sausu, ilgas padara skumjas lipīgas un smagas, ilgas iesprūst kaklā un neļauj elpot. Ilgas spiež apķert spilvenu vēl ciešāk un iemigt ar smagām nopūtām uz lūpām. Ilgas uzsit saldsērīgus sapņus, kas liek no rīta pamosties ar žēli pukstošu sirdi. Neilgoties vairs.


There’s thunder and lightening

Šodiena ir skumju diena. Ir pelēkas debesis, mākoņi svīst miglu, drēgnums kož kaulā. Sēžu savā cellē, cenšoties sākt nodarboties ar ko konstruktīvu vai produktīvu, bet paliek tikai skumjas. Šādās dienās es ilgojos pēc puikas, dusmojos uz sevi par izvēlēm, kuras novedušas pie dažādu skaistu iespēju palaišanas vējā un vienkārši gribu kāda ķermeņa siltumu blakus. Vairāk par visu tieši vientulība traucē elpot un darboties. Reizēm vienatnē kļūstu ļoti produktīva, bet tad paliek tik skumji un viss, pazūd. Gribas tikai saritināties kamoliņā un gaidīt, kad pāries no sevis. Nav pat tā, ka iemīlēties gribētos tik ļoti, gribētos kaut vai kādu no labajiem, mīļajiem draugiem blakus, lai ir kāds, kas apķer un pasaka, ka būs jau labi. Nepatīk jau šitāda sevis žēlošana, no kuras labāk nekas nepaliek, bet reizēm aptrūkstas spēka. Kad ir auksti, kad ir tik skumji, ka kamols kaklā visu laiku stāv un nerijas nost, tad ir grūti vienatnē. Es zinu, ka jau rīt būs labāk, ka šī ir viena no tām dienām, ka paģiras padara visu melodramatisku, bet tas jau nemaina faktu, ka tūlīt jau būs pusgads apkārt, kopš esmu atkal viena. Un tikai paklūpu aiz pagājušo laiku atliekām.


stormy weather since my baby and I ain’t together

ārā ir ļoti spēcīgs vējš. man ļoti patīk tumšas, vētrainas naktis, kad var sēdēt siltumā, iekšā, klausīties skumīgu mūziku, klausīties, kā gaudo ziemelis gar pakšiem un var grimt apcerīgās domās un atmiņās.

durvis ik pa laikam grabinās, viss ir tik kluss apkārt, vētras laikā šķiet, ka pārējie cilvēki ir pazuduši. un vētras laikā man reizēm paliek bail. bet laikam jau ne no vētras tik ļoti, cik no tām skumjām, kuras vējš atpūš kopā ar sausajām lapām, kas chabinās gar palodzi.

es atceros vienu vētrainu un lietaina negaisa apsēstu nakti, kas atgādināja tikai un vienīgi ainas no Šekspīra lugām, kad gulēju savā lielajā gultā skaistajā pilsētā, kur panku bāros alu var iegādāties par vienu eiro, un man bija tik ļoti bail. bet pirmo reizi mūžā man bija blakus kāds, kas apskāva zem segas drebošo augumu un iechukstēja ausī: “You don’t have to be afraid anymore. I am here.”

Tik banāli, tik saldi, bet tas ir banāli un saldi, kad jau 100. reizi izskan kārtējā Holivudas filmā ar žilbinošu blondīni galvenajā lomā, bet tad, kad reālajā dzīvē tev kāds to pasaka pirmo reizi mūžā, tas ir vienkārši neaizmirstami un skaisti.

es tikai ceru, ka atnāks atkal kāds, pie kura sāniem justies droši tad, kad laukā plosās vējš un valda tumsa.


where are your manners

tikai tagad ir tā, ka saprotu, cik ļoti, ļoti nenovērtēju, ko nozīmē laba veselība. veci cilvēki vienmēr tachu mums saka – “meitiņ, galvenais, lai veselība turās!” Liekas tāds – meh, ko tur daudz. Bet tagad es tik ļoti labi saprotu. Apnicis jau sūdzēties, vairs jau arī nesūdzos, jo neko jau nepadarīsi. Tikai besī, ka daru visu it kā pareizi, zāles pa 20 latiem mēnesī, bet tāpat ir tik nelabi. Tachu zinu, ka paliks labāk, vienkārši jādod sev laiks. Viss nokārtosies.

Tikmēr varu sadzīvot ar savā skumjām, kas piezogas klāt katru reizi, kad ir vakars. Patīk jau pasmīkņāt par tādām lieliskām lietiņām kā visādi tur “koku horoskopi” un vēl kādi tur horoskopi, bet nevaru gan noliegt, ka esmu visai izteikts jasmīns. Ar visu savu mūžīgo noslieci uz skumjām un melanholiju. It kā jau nevaru teikt, ka esmu depresīva – agrāk biju tiešām īstens rūgumpods, vienmēr viss skumji un smeldzīgi, tagad jau esmu kļuvusi pat ļoti pozitīva. Bet pat tad, kad ir jautri un ir smaids, kas nenozūd, iekšā reizēm tāpat tā iedur, ka neko nepadarīt. Nu, ir tas tukšums, kuru vienkārši tāpat vien nevar aizpildīt. Stulbi jau tā teikt, bet nu vajag kādu, kurš salāpa ar savu ielāpu to, ko izplēsuši citi.


I guess the night’s just bringing me down

Kā es neciešu to sajūtu, kad ir tik nenormāls tukšums galvā un visur, ka vienīgais, ko spēju darīt – tā vietā, lai beidzot ķertos pie otras esejas rakstīšanas – ir truli blenzt datora ekrānā un nespēt uzdrukāt ne vārda. Atkal ir tik nelabi, es vienkārši nesaprotu – zāles ir, veselīgs uzturs ir, viss ir, tikai joprojām tik nenormāli slikti. Tā dēļ vien jau 7os vakarā gribās iet gulēt. Viss vienkārši atkal riebjas. Bija diena skaista un jauka līdz šim mirklim. Tagad ir pilnīga bezcerība un riebums.

Atkal uznāk vēlme pēc mājām, bet tuvākos pāris mēnešus nekādas mājas nu noteikti nespīd. Jācenšas kaut kā piepeši maģiski izveseļoties un tad jau viss atkal būs lieliski. Uz brīdi. Tik ļoti gribētos, lai tagad atkal varētu saritināties kāda rokās un zināt, ka no tā vien paliks nedaudz vieglāk. Bet nu nav neviena, jau pāris mēnešus nav neviena. Ilgāk. Pierasts jau ir pie tā, bet vieglāk īsti nepaliek. Vientulība vienkārši iesūcas visās šūniņās, salien iekšā pa visām spraudziņām un smacē klusi nost, kamēr liekas, ka esi tikusi tam pāri.