Tag Archives: pasakas

the bloody chamber

es, lasot grāmatas un skatoties filmas, cenšos par to nedomāt, bet vienmēr tomēr pēc tam sanāk. cenšos nedomāt par to, ka manā dzīvē visticamāk, ka nekad šādi piedzīvojumi nepienāks, ka es neizglābšu pasauli no kārtējiem kodolkara draudiem, ka es nekļūšu par mūzu kādam ģēnijam vai piepeši pati sevī neatklāšu kādu ģēnija cienīgu talantu.

bet lieta, par kuru es nespēju nedomāt, ir tā saucamie “fona tēli”… tādi kā Šarlote iekš “Pride and Prejudice” – tie tēli, kuri dzīvo BLAKUS lielajiem, skaistajiem un sirdi plosošajiem notikumiem. Tēli, kuri nav tik interesanti, kuri nav (ļoti svarīgs aspekts it īpaši filmās) tik skaisti, tēli, kuriem tā nepaveicas. tēli, kuri stāv nostāk no lielā, skaistā un pārpasaulīgā. Es jūtu līdzi šiem tēliem bieži vēl spēcīgāk, kā galvenajiem tēliem. Katru reizi, kad Šarlote skaidro Lizijai, ka precēs Misteru Kolinsu, jo, redz, viņa nav ne tik glīta, ne tik interesanta kā Lizija, un ka viņai gribas vismaz ar kādu apprecēties, kurš viņai piedāvās mierīgu kopdzīvi, man kamols iesprūst kaklā.

Nevaru teikt, ka pilnīgi identificējos ar šiem tēliem, bet viņi aizskar manī to daļu, kura tik ļoti baidās no šī likteņa. Un, gadiem ejot, es arvien vairāk un vairāk saprotu, ka tas liktens tuvojas. Bērnībā sapņoju, ka piepeši kādu dienu izaugšu no neglītā pīlēna par gulbi, ka piepeši visi vīrieši būs kā bez prāta manis dēļ, ka piepeši es būšu uzmanības centrā kā skaistule. Bet nu jau sen, sen ir skaidrs, ka tas nenotiks un ka jāsāk beidzot pieaugt un saprast, ka šajā ķermenī vien būs jādzīvo un, ka nekāda krustmāte feja mani uz balli piepeši pie princha neaizvedīs. Un, jo vairāk es domāju par to, jo vairāk dusmas, jo vairāk baiļu. Nu negribu es palikt ar kādu pelēku tirliņu, kurš ķemmē matus pāri plikam paurim un strādā par apkopēju jau 40 gadus un nav izlasījis nevienu grāmatu, tikai tāpēc, ka būs pienācis mirklis beigt sapņot un ņemt to vienīgo, kas ir. Es negribu “to settle”, es negribu būt Šarlote, es gribu būt Lizija, gribu savu Dārsiju, bet nu jau ir 25, nevis 13, kad šādi sapņi bija kas pieņemams un reāls.

Jo vairāk gadi iet, jo vairāk saprotu, ka izskatās, ka nāksies vien samierināties, ja nevēlos nomirt vienatnē. Un ne tikai vīriešu ziņā, bet darba, naudas, dzīvesvietas, dzīvesveida ziņā. Es gribu turpināt sapņot, bet sāku just, ka spārni atsitas pret realitātes sienām. Romantiķiem un sapņotājiem vienmēr dzīve ir smaga.

when dreaming ends.

Advertisements