Tag Archives: pārdomas

I’m gone

Sen nav sanācis šeit neko rakstīt, esmu sevi izdāļājusi pa dažnedažādiem sociālajiem tīmekļiem un blogiem, īsti neko patiesu un sakarīgu nepasakot nevienā no tiem. Īsti arī nezinu, kur sākt un kur beigt. Sajūta tāda, ka tuvojas vienas ēras beigas atkal , bet reizē ir tāda sajūta, ka tuvojas jauns sākums. Nezinu, jūtos nedaudz sevī un citos apmaldījusies, bet tur jau nevienu īsti nevaru vainot, atskaitot sevi. Pavasara trakums bija pārņēmis gan galvu, gan sirdi, liekot domāt par cilvēkiem no pagātnes un tagadnes, īsti nespējot pieņemt to, ka viņi nekļūs par cilvēkiem no manas nākotnes. 

Turklāt, reizēm par visaptverošu zibeņainu nakti kļūstošā vientulība lika aizmirst par to, ka viņiem arī nevajadzētu kļūt par manu nākotni, ja vēlos šo nākotni tādu, kurā ar prieku dzīvotu.

Atsevišķs jautājums ir par izskatīgajiem vīriešiem. Vienreiz ar tādu kādu laiku sagājos, ik pa laikam nespēdama noticēt, ka viņš tiešām ir izvēlējies mani. Viss, protams, beidzās asarās un salauztā sirdī. Iespējams, par salauztās sirdīs. Un šogad, satiekot viņu atkal, uzjundījās vecās jūtas un vienu brīdi pat naivi šķita, ka varbūt to uguni atkal uzšķilsim, ka varbūt atsāksim tur, kur toreiz palikām un ka šoreiz gan sanāks. Nesanāca. Nekas pat neuzšķilās. Vismaz no viņa puses. Tā nu paliku viena dzēst savu ugunsgrēku un vākt kopā lauskas no vēl nemaz neradušās nākotnes. 

Tagad nesen iepazinos ar vēl vienu jaunskungu, kuru spēju aprakstīt tikai kā ‘bezdievīgi, pretīgi izskatīgu’. Mīļa draudzene paziņoja, ka par šādiem vārdiem viņa būtu gatava man iešķelt vienu kreiso āķi, bet tomēr jāizsaka jau tās savas izjūtas ir – vārdu sakot, tik izskatīgs, ka man jau uzreiz bija skaidrs, ka nav ko cerēt uz ko vairāk. Vai tā tad būtu tā “cilvēku vērtēšana pēc ārējā izskata”, ko man nesen viens tuvs draugs pārmeta, smagā alkohola reibumā? Nedomāju gan. Jo praktiski jau nevērtēju viņu pēc ārējā izskata, vērtēju sevi. Reāli apzinoties to, kādas meitenes izvēlas šādi vīrieši, saprotu, ka diemžēl šajā kategorijā neietilpstu un, lai arī kā gribētos, beigās atkal nokļūtu jau bijušajā situācijā, kad nespētu noticēt, ka viņš ir izvēlējies mani. Kāpēc tā? Laikam jau bērnībā ieborētais apzīmējums “gudra, bet ne skaista” ir palicis ietetovēts apziņā un nespēju kaut kā tikt tam pāri. Neskatoties uz to, cik rāda svari, kādā krāsā mati un cik reizes nedēļā sporta klubs apmeklēts, nespēju kaut kā mākslīgi uzkultivēt savu pašapziņu attiecībā uz ārējo izskatu tiktāl, lai saņemtos drosmi pamēģināt iekarot ļoti izskatīga vīrieša sirdi.

Vakaru draugu lokā pavadījām viegli flirtējot un brīžiem, patiecoties viskija maģiskajām spējām, šķita, ka varbūt tomēr kaut kas sanāks. Bet pienāca rīta gaisma, devāmies no mājas kopā, uzsēdāmies uz riteņiem, nedaudz apspriedām, kur katrs no mums dzīvo – dzīvojām katrs uz savu pusi), un atvadoties saņēmu no viņa “high five”.

Jā. Tieši “high five”. 

Vai tiešām esmu meitene, kas atvadu skūpstu vietā saņem atvadu “high five”? Vai arī tā notiek tikai situācijā ar tiem bezdievīgi izskatīgajiem?

Advertisements

the bloody chamber

es, lasot grāmatas un skatoties filmas, cenšos par to nedomāt, bet vienmēr tomēr pēc tam sanāk. cenšos nedomāt par to, ka manā dzīvē visticamāk, ka nekad šādi piedzīvojumi nepienāks, ka es neizglābšu pasauli no kārtējiem kodolkara draudiem, ka es nekļūšu par mūzu kādam ģēnijam vai piepeši pati sevī neatklāšu kādu ģēnija cienīgu talantu.

bet lieta, par kuru es nespēju nedomāt, ir tā saucamie “fona tēli”… tādi kā Šarlote iekš “Pride and Prejudice” – tie tēli, kuri dzīvo BLAKUS lielajiem, skaistajiem un sirdi plosošajiem notikumiem. Tēli, kuri nav tik interesanti, kuri nav (ļoti svarīgs aspekts it īpaši filmās) tik skaisti, tēli, kuriem tā nepaveicas. tēli, kuri stāv nostāk no lielā, skaistā un pārpasaulīgā. Es jūtu līdzi šiem tēliem bieži vēl spēcīgāk, kā galvenajiem tēliem. Katru reizi, kad Šarlote skaidro Lizijai, ka precēs Misteru Kolinsu, jo, redz, viņa nav ne tik glīta, ne tik interesanta kā Lizija, un ka viņai gribas vismaz ar kādu apprecēties, kurš viņai piedāvās mierīgu kopdzīvi, man kamols iesprūst kaklā.

Nevaru teikt, ka pilnīgi identificējos ar šiem tēliem, bet viņi aizskar manī to daļu, kura tik ļoti baidās no šī likteņa. Un, gadiem ejot, es arvien vairāk un vairāk saprotu, ka tas liktens tuvojas. Bērnībā sapņoju, ka piepeši kādu dienu izaugšu no neglītā pīlēna par gulbi, ka piepeši visi vīrieši būs kā bez prāta manis dēļ, ka piepeši es būšu uzmanības centrā kā skaistule. Bet nu jau sen, sen ir skaidrs, ka tas nenotiks un ka jāsāk beidzot pieaugt un saprast, ka šajā ķermenī vien būs jādzīvo un, ka nekāda krustmāte feja mani uz balli piepeši pie princha neaizvedīs. Un, jo vairāk es domāju par to, jo vairāk dusmas, jo vairāk baiļu. Nu negribu es palikt ar kādu pelēku tirliņu, kurš ķemmē matus pāri plikam paurim un strādā par apkopēju jau 40 gadus un nav izlasījis nevienu grāmatu, tikai tāpēc, ka būs pienācis mirklis beigt sapņot un ņemt to vienīgo, kas ir. Es negribu “to settle”, es negribu būt Šarlote, es gribu būt Lizija, gribu savu Dārsiju, bet nu jau ir 25, nevis 13, kad šādi sapņi bija kas pieņemams un reāls.

Jo vairāk gadi iet, jo vairāk saprotu, ka izskatās, ka nāksies vien samierināties, ja nevēlos nomirt vienatnē. Un ne tikai vīriešu ziņā, bet darba, naudas, dzīvesvietas, dzīvesveida ziņā. Es gribu turpināt sapņot, bet sāku just, ka spārni atsitas pret realitātes sienām. Romantiķiem un sapņotājiem vienmēr dzīve ir smaga.

when dreaming ends.


weekend in the city

šodien atkal kaut kādā dīvainā kārtā gaiss laukā smaržoja pēc Berlīnes. Apmākušas debesis un vasaras lietus tuvuma smarža gaisā – kopā ar mitru lapu silto dvesmu, tas viss tik ļoti iesit sirdī manas piemājas alejas smaržu, pastaigas, riteņa izbraucienus un tik ļoti, ļoti neaprakstāmo sajūtu, kāda mēdza pārņemt tikai tur. It kā saldsērīgas skumjas, bet tāda brīvības sajūta. Un tā neaprakstāmā miera sajūta, ka tevi kāds gaida mājās.

Būs tik savādi aizbraukt tur tagad vasarā un apskatīties, kā viss mainījies un – visbailīgāk – redzēt uz tā fona to, kā mainījusies esmu es pati. Protams, vēl arī tas, ka tagad mani tur neviens katru vakaru mājās negaidīs. Un cik dīvaini būs satikt viņu kopā ar citu meiteni. Un salīdzināt sevi ar viņu, domāt, vai viņš ar viņu ir laimīgāks. Un pretī man nebūs nekā, ko likt – jo man nav neviena, kas mani darītu laimīgāku vai nelaimīgāku. Pagājuši 5 mēneši, kopš pēdējoreiz tikāmies un pa visu šo laiku esmu paspējusi uz mirklīti nedaudz aizrauties, biki aplauzties, aizmirsties un turpināt savu vienpatīgo eksistenci. Es mēģinu sev ieskaidrot, ka tā jau nav sacensība, bet neko padarīt – pēc attiecību iziršanas ir vinnētāji un ir zaudētāji. Un es esmu, protams, ieguvusi zaudētājas lomu. Varu jau mēģināt taisnoties, ka pašlaik mana akadēmiskā karjera ir svarīgāka, ka es sevi pilnveidoju un bla bla bla.

Muļķības. Nav man nekādas karjeras. Ir tikai viduvējas atzīmes, pārgurums, garlaicība, konstants naudas trūkums un neviena kaut cik pieņemama darba piedāvājuma tuvumā.

Jāsaka kā ir – ar savu 400 eiro algu un bezjēdzīgo eksistenci es jutos daudz laimīgāka, nekā tagad, kad mēģinu kaut ko sasniegt, pat nezinot ko. Tā ir, ja mēģina kādam vai pat sev pierādīt kaut ko. Un ko? Nezinu ko!

Šonakt būs pērkons,
Smaržo bieza un tumīga tumsa,
Un prožektoru gaismā
Ceļmalas papeles lido.

-I. Ziedonis


muļķe sirds

sirds tiešām ir tāda muļķe, ka reizēm vienkārši šķiet neticami. Ir taču man viss skaidrs kā diena, zināms, ka nekādu cerību nav, bet tad piepeši viņš paskatās tā, ka šķiet, ka viss ir iespējams. Un tad iesit sev pļauku un ej tālāk ar augstu paceltu galvu un mākslīgi radītu lepnumu.

es neprotu cīnīties par to, ko vēlos. es nevēlos nevienu sāpināt, es nespēju kāpt pāri cilvēkiem. un tieši tāpēc jūtu, kā kāpj pāri man. es cenšos un turpināšu censties. es dabūšu to, ko vēlos. un beigšu stresot par to, ko par to padomās citi.

fortune favors the bold.

 

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat, sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.

– Imants Ziedonis


I don’t mind you under my skin

Man likās, ka skumjas bija atkāpušās. Šodien nokrāsoju matus pa ļoti ilgiem laikiem, uzcepu cepumus, it kā viss kā vajag… Bet kaut kā nav iedvesmas rakstīt eseju, kuru pirmdien jāiesniedz un kaut kāda šausmīga apātija uznākusi. Nogurums ne no kā, veselība jocīga dikti un sāk šķist, ka nogurums nāk no tieši tā. Bet nu jāiztur vēl tikai nepilnas divas nedēļas. Gan jau. Pāries.

Klausos Brand New – var jau teikt, ka tāda nedaudz emo grupiņa, bet kaut kā šausmīgi paķer joprojām. Klausījos dikti daudz tad, kad biju vēl lielajā pilsētā. Kad uz riteņa nēsājos pa sauli, sniegu un lietu. Nebija jau nekas spīdošs, bet tagad ilgojos pēc tā. Vairāk jau protams sanāk ilgoties pēc tā, kas mani tur gaidīja, pārnākot mājās.

Šeit mani gaida maza istabiņa, internets, vairāk vai mazāk viens un tas pats ēdiens, varbūt kāda filma, īsa pļāpa ar dzīvokļbiedreni, grāmatas, mācības… Nevaru jau sūdzēties, bet reizēm atkal tā vientulība nomoka. Cenšos par to nedomāt, cenšos nedomāt par to, ka man tūlīt būs 25 un ka gandrīz visiem draugiem jau gadiem ilgas attiecības vai kāzas bijušas/būs un ka es nekādi nespēju atrast kādu, kas būtu ar mieru mani savākt. Ne gluži kā savākt uz zemes nomestu kāršu kavu, bet savākt tā, lai saliktu visus tos gabaliņus atpakaļ tā, lai es atkal kļūtu par to, kas kādreiz biju vai par to, par ko vēlos kļūt. Pašai kaut kā rokas slīd un lauskas atkal krīt uz zemes, un nelīp kopā.

Es jūtos viegli sabrukusi. Un tas nogurums… Miegainām acīm skatos uz to, kas man apkārt, skatos uz sevi un nekas neiet no rokas, galva tukša un idejas vēl tukšākas. Un domāju – is that all there is?

Gribu pazaudēties kādā, gribu, lai mani apķer un nelaiž vaļā, gribu atkal kaut ko sajust, kaut ko spēcīgāku par viegliem smaidiem vai smagām nopūtām. Gribu smieties pilnā kaklā, gribu griezties riņķī un gribu reibt no tās sajūtas, ka pakrūtē brīnumsvecītes.

I love you so much that it hurts my head…


There’s thunder and lightening

Šodiena ir skumju diena. Ir pelēkas debesis, mākoņi svīst miglu, drēgnums kož kaulā. Sēžu savā cellē, cenšoties sākt nodarboties ar ko konstruktīvu vai produktīvu, bet paliek tikai skumjas. Šādās dienās es ilgojos pēc puikas, dusmojos uz sevi par izvēlēm, kuras novedušas pie dažādu skaistu iespēju palaišanas vējā un vienkārši gribu kāda ķermeņa siltumu blakus. Vairāk par visu tieši vientulība traucē elpot un darboties. Reizēm vienatnē kļūstu ļoti produktīva, bet tad paliek tik skumji un viss, pazūd. Gribas tikai saritināties kamoliņā un gaidīt, kad pāries no sevis. Nav pat tā, ka iemīlēties gribētos tik ļoti, gribētos kaut vai kādu no labajiem, mīļajiem draugiem blakus, lai ir kāds, kas apķer un pasaka, ka būs jau labi. Nepatīk jau šitāda sevis žēlošana, no kuras labāk nekas nepaliek, bet reizēm aptrūkstas spēka. Kad ir auksti, kad ir tik skumji, ka kamols kaklā visu laiku stāv un nerijas nost, tad ir grūti vienatnē. Es zinu, ka jau rīt būs labāk, ka šī ir viena no tām dienām, ka paģiras padara visu melodramatisku, bet tas jau nemaina faktu, ka tūlīt jau būs pusgads apkārt, kopš esmu atkal viena. Un tikai paklūpu aiz pagājušo laiku atliekām.


stormy weather since my baby and I ain’t together

ārā ir ļoti spēcīgs vējš. man ļoti patīk tumšas, vētrainas naktis, kad var sēdēt siltumā, iekšā, klausīties skumīgu mūziku, klausīties, kā gaudo ziemelis gar pakšiem un var grimt apcerīgās domās un atmiņās.

durvis ik pa laikam grabinās, viss ir tik kluss apkārt, vētras laikā šķiet, ka pārējie cilvēki ir pazuduši. un vētras laikā man reizēm paliek bail. bet laikam jau ne no vētras tik ļoti, cik no tām skumjām, kuras vējš atpūš kopā ar sausajām lapām, kas chabinās gar palodzi.

es atceros vienu vētrainu un lietaina negaisa apsēstu nakti, kas atgādināja tikai un vienīgi ainas no Šekspīra lugām, kad gulēju savā lielajā gultā skaistajā pilsētā, kur panku bāros alu var iegādāties par vienu eiro, un man bija tik ļoti bail. bet pirmo reizi mūžā man bija blakus kāds, kas apskāva zem segas drebošo augumu un iechukstēja ausī: “You don’t have to be afraid anymore. I am here.”

Tik banāli, tik saldi, bet tas ir banāli un saldi, kad jau 100. reizi izskan kārtējā Holivudas filmā ar žilbinošu blondīni galvenajā lomā, bet tad, kad reālajā dzīvē tev kāds to pasaka pirmo reizi mūžā, tas ir vienkārši neaizmirstami un skaisti.

es tikai ceru, ka atnāks atkal kāds, pie kura sāniem justies droši tad, kad laukā plosās vējš un valda tumsa.