Tag Archives: nākotne

the bloody chamber

es, lasot grāmatas un skatoties filmas, cenšos par to nedomāt, bet vienmēr tomēr pēc tam sanāk. cenšos nedomāt par to, ka manā dzīvē visticamāk, ka nekad šādi piedzīvojumi nepienāks, ka es neizglābšu pasauli no kārtējiem kodolkara draudiem, ka es nekļūšu par mūzu kādam ģēnijam vai piepeši pati sevī neatklāšu kādu ģēnija cienīgu talantu.

bet lieta, par kuru es nespēju nedomāt, ir tā saucamie “fona tēli”… tādi kā Šarlote iekš “Pride and Prejudice” – tie tēli, kuri dzīvo BLAKUS lielajiem, skaistajiem un sirdi plosošajiem notikumiem. Tēli, kuri nav tik interesanti, kuri nav (ļoti svarīgs aspekts it īpaši filmās) tik skaisti, tēli, kuriem tā nepaveicas. tēli, kuri stāv nostāk no lielā, skaistā un pārpasaulīgā. Es jūtu līdzi šiem tēliem bieži vēl spēcīgāk, kā galvenajiem tēliem. Katru reizi, kad Šarlote skaidro Lizijai, ka precēs Misteru Kolinsu, jo, redz, viņa nav ne tik glīta, ne tik interesanta kā Lizija, un ka viņai gribas vismaz ar kādu apprecēties, kurš viņai piedāvās mierīgu kopdzīvi, man kamols iesprūst kaklā.

Nevaru teikt, ka pilnīgi identificējos ar šiem tēliem, bet viņi aizskar manī to daļu, kura tik ļoti baidās no šī likteņa. Un, gadiem ejot, es arvien vairāk un vairāk saprotu, ka tas liktens tuvojas. Bērnībā sapņoju, ka piepeši kādu dienu izaugšu no neglītā pīlēna par gulbi, ka piepeši visi vīrieši būs kā bez prāta manis dēļ, ka piepeši es būšu uzmanības centrā kā skaistule. Bet nu jau sen, sen ir skaidrs, ka tas nenotiks un ka jāsāk beidzot pieaugt un saprast, ka šajā ķermenī vien būs jādzīvo un, ka nekāda krustmāte feja mani uz balli piepeši pie princha neaizvedīs. Un, jo vairāk es domāju par to, jo vairāk dusmas, jo vairāk baiļu. Nu negribu es palikt ar kādu pelēku tirliņu, kurš ķemmē matus pāri plikam paurim un strādā par apkopēju jau 40 gadus un nav izlasījis nevienu grāmatu, tikai tāpēc, ka būs pienācis mirklis beigt sapņot un ņemt to vienīgo, kas ir. Es negribu “to settle”, es negribu būt Šarlote, es gribu būt Lizija, gribu savu Dārsiju, bet nu jau ir 25, nevis 13, kad šādi sapņi bija kas pieņemams un reāls.

Jo vairāk gadi iet, jo vairāk saprotu, ka izskatās, ka nāksies vien samierināties, ja nevēlos nomirt vienatnē. Un ne tikai vīriešu ziņā, bet darba, naudas, dzīvesvietas, dzīvesveida ziņā. Es gribu turpināt sapņot, bet sāku just, ka spārni atsitas pret realitātes sienām. Romantiķiem un sapņotājiem vienmēr dzīve ir smaga.

when dreaming ends.

Advertisements

weekend in the city

šodien atkal kaut kādā dīvainā kārtā gaiss laukā smaržoja pēc Berlīnes. Apmākušas debesis un vasaras lietus tuvuma smarža gaisā – kopā ar mitru lapu silto dvesmu, tas viss tik ļoti iesit sirdī manas piemājas alejas smaržu, pastaigas, riteņa izbraucienus un tik ļoti, ļoti neaprakstāmo sajūtu, kāda mēdza pārņemt tikai tur. It kā saldsērīgas skumjas, bet tāda brīvības sajūta. Un tā neaprakstāmā miera sajūta, ka tevi kāds gaida mājās.

Būs tik savādi aizbraukt tur tagad vasarā un apskatīties, kā viss mainījies un – visbailīgāk – redzēt uz tā fona to, kā mainījusies esmu es pati. Protams, vēl arī tas, ka tagad mani tur neviens katru vakaru mājās negaidīs. Un cik dīvaini būs satikt viņu kopā ar citu meiteni. Un salīdzināt sevi ar viņu, domāt, vai viņš ar viņu ir laimīgāks. Un pretī man nebūs nekā, ko likt – jo man nav neviena, kas mani darītu laimīgāku vai nelaimīgāku. Pagājuši 5 mēneši, kopš pēdējoreiz tikāmies un pa visu šo laiku esmu paspējusi uz mirklīti nedaudz aizrauties, biki aplauzties, aizmirsties un turpināt savu vienpatīgo eksistenci. Es mēģinu sev ieskaidrot, ka tā jau nav sacensība, bet neko padarīt – pēc attiecību iziršanas ir vinnētāji un ir zaudētāji. Un es esmu, protams, ieguvusi zaudētājas lomu. Varu jau mēģināt taisnoties, ka pašlaik mana akadēmiskā karjera ir svarīgāka, ka es sevi pilnveidoju un bla bla bla.

Muļķības. Nav man nekādas karjeras. Ir tikai viduvējas atzīmes, pārgurums, garlaicība, konstants naudas trūkums un neviena kaut cik pieņemama darba piedāvājuma tuvumā.

Jāsaka kā ir – ar savu 400 eiro algu un bezjēdzīgo eksistenci es jutos daudz laimīgāka, nekā tagad, kad mēģinu kaut ko sasniegt, pat nezinot ko. Tā ir, ja mēģina kādam vai pat sev pierādīt kaut ko. Un ko? Nezinu ko!

Šonakt būs pērkons,
Smaržo bieza un tumīga tumsa,
Un prožektoru gaismā
Ceļmalas papeles lido.

-I. Ziedonis


parce-que je suis belle

šovakar noskatījos kārtējo burvīgo Godāra filmu Une femme est une femme – lielākais plus viņa filmās man vienmēr šķiet pilnīgi neaprakstāmi šarmantā Anna Karina – lai arī viņa esot tikai 1/4 francūziete, es tieši tādu iedomājos tipisku, ideālu francūzieti. Kaķa acis, flirtējošais smaids, koķetā elegance, krāsainas zeķes, cigarete zobos un kafija vai vīns rokā – un vienmēr kādas dramatiskas attiecības ar tikpat nebeidzami smēķējošu vīrieti.

Kad skatos šīs filmas, man vienmēr aizbraukt un padzīvot Parīzē, lai arī zinu, ka tā jau vairs nav sešdesmito gadu Parīze, ka visas dāmas tur tā neizskatās un arī vīrieši nav tik bohēmiski skumji un nihilistiski. Visu laiku ar sevi iekšēji cīnos par to, ka velk mani nu kaut uz pāris mēnešiem tur padzīvot, paskatīties, kā jūtos tur, bet atgrūž tas, ka ne tikai franchu valoda aizmirsusies gandrīz pilnīgi, bet tas, ka es tur neiederētos. Man nav tādas nepiespiestas elegances, kādu esmu novērojusi francūzietēm, galantuma arī nekāda, un baltmaizi arī ēst nedrīkstu. Vienmēr nespēju saprast, kā dabūju sev franchu vīrieti, ja viņam bija iespēja tādas elegantās dāmas dabūt un, ja zināju, ka viņam pirms manis jau daudzas tādas bijušas. Varbūt vienkārši pēc kilograma šokolādes sagribas sālītu gurķi? Nezinu.

Bet vajadzētu. Jāizdomā kāds ģeniāls plāns, kā pēc maģistra ar jaunu bereti galvā un cigareti zobos pašpacierēt pa Champs D’Elisee kādu laiciņu. Ja būtu iespējas… bet iespējas jau ir vienmēr, vai ne? Vajag tikai sakravāt mantiņas, pamāt atvadas un aiziet. Tikai lieta tāda, ka sāku ilgoties pēc piezemēšanās kaut kur – gribu arī iesakņoties un sākt kaut ko būvēt, nevis tikai sacelt visur mazus pamatiņus un aizlaisties prom, līdzko kaut kas sāk grūt. Bet no otras puses saknes jau man tikai vienā vietā ir – Rīgā un tikai Rīgā.