Tag Archives: muzīka

and so it is

nezinu pat īsti, ko lai raksta. šodien ir sajūta, ka jāraksta. bet tā sajūta parasti kaut kur nomirst mirklī, kad top pirmie teikumi. jūtos diezgan iekšēji tukša. nevaru teikt, ka nelaimīga, drīzāk otrādi. jūtos pat tīri apmierināta ar visu, viss ir labi.

tikai skumjas uznāk mirklī, kad saprotu, ka kārtējoreiz, apsolīdama sev šopavasar iemīlēties, esmu krietni pārrēķinājusies, un nekas kā parasti nav sanācis. vasara solās būt tikpat tukša. it kā jau to trūkumu tik spēcīgi neizjūt, bet reizēs, kad saprotu, ka pastaigās vienmēr dodos viena, uz koncertiem eju viena, vakariņas ēdu viena, gulēt eju viena un pamostos tikpat viena, paliek nedaudz šķērmi ap dūšu.

man nepatīk justies neredzamai, un šobrīd jūtos tieši tāda.


I don’t mind you under my skin

Man likās, ka skumjas bija atkāpušās. Šodien nokrāsoju matus pa ļoti ilgiem laikiem, uzcepu cepumus, it kā viss kā vajag… Bet kaut kā nav iedvesmas rakstīt eseju, kuru pirmdien jāiesniedz un kaut kāda šausmīga apātija uznākusi. Nogurums ne no kā, veselība jocīga dikti un sāk šķist, ka nogurums nāk no tieši tā. Bet nu jāiztur vēl tikai nepilnas divas nedēļas. Gan jau. Pāries.

Klausos Brand New – var jau teikt, ka tāda nedaudz emo grupiņa, bet kaut kā šausmīgi paķer joprojām. Klausījos dikti daudz tad, kad biju vēl lielajā pilsētā. Kad uz riteņa nēsājos pa sauli, sniegu un lietu. Nebija jau nekas spīdošs, bet tagad ilgojos pēc tā. Vairāk jau protams sanāk ilgoties pēc tā, kas mani tur gaidīja, pārnākot mājās.

Šeit mani gaida maza istabiņa, internets, vairāk vai mazāk viens un tas pats ēdiens, varbūt kāda filma, īsa pļāpa ar dzīvokļbiedreni, grāmatas, mācības… Nevaru jau sūdzēties, bet reizēm atkal tā vientulība nomoka. Cenšos par to nedomāt, cenšos nedomāt par to, ka man tūlīt būs 25 un ka gandrīz visiem draugiem jau gadiem ilgas attiecības vai kāzas bijušas/būs un ka es nekādi nespēju atrast kādu, kas būtu ar mieru mani savākt. Ne gluži kā savākt uz zemes nomestu kāršu kavu, bet savākt tā, lai saliktu visus tos gabaliņus atpakaļ tā, lai es atkal kļūtu par to, kas kādreiz biju vai par to, par ko vēlos kļūt. Pašai kaut kā rokas slīd un lauskas atkal krīt uz zemes, un nelīp kopā.

Es jūtos viegli sabrukusi. Un tas nogurums… Miegainām acīm skatos uz to, kas man apkārt, skatos uz sevi un nekas neiet no rokas, galva tukša un idejas vēl tukšākas. Un domāju – is that all there is?

Gribu pazaudēties kādā, gribu, lai mani apķer un nelaiž vaļā, gribu atkal kaut ko sajust, kaut ko spēcīgāku par viegliem smaidiem vai smagām nopūtām. Gribu smieties pilnā kaklā, gribu griezties riņķī un gribu reibt no tās sajūtas, ka pakrūtē brīnumsvecītes.

I love you so much that it hurts my head…


it’s almost never you.

Es šodien skumstu. Nelabuma sajūta ir atgriezusies – reizēm pat šķiet, ka tā nav īsti veselības problēma, bet tāds eksistenciālais un pshīcholoģiskais nelabums, par kuru rakstīja Sartrs. Nav spēka, esmu savu istabiņu pārvērtusi par tādu kā midzeni – visur tikai grāmatas, papīri un žurnāli, pierakstu klades, pat īstā dienas grāmata izvilkta laukā. Guļu gultā, lasu, iemiegu, skatos griestos, aizsapņojos un dzīvoju to skaisto dzīvi, kura man ir manā galvā.

Uz galda glāzē viena narcise – atgādina man par to, ka ārā ir pavasaris kaut kur, ka ir vērts saņemties un iziet laukā. Rīt. Šodien es skumstu. Rīt es jutīšos labāk, rīt viss būs skaistāk, es uzvilkšu skaistas drēbes un tīriem matiem, muzīku ausīs došos uz lekcijām, visko darīšu. Un beidzot sākšu rakstīt. Biju jau aizmirsusi, ka maģistra darba proposal pirmdien jāiesniedz. Rītdienas tikšanās ar vadītāju biedē, jo, lai arī esmu izlasījusi ļoti daudz, nekas netiek skaidrāks. Un tas nelabums… nogāž visu produktivitāti. Esmu gan piesēdusies pie kāda veca stāsta atdzīvināšanas, jo tādām muļķībām, redz, iedvesma rodas.

Nākamnedēļ jau ceļa jūtīs un jāsaprot kas un kā. Un vispār, es aizliegšu sev ilgoties pēc lietām, vietām un cilvēkiem. Ilgas izsūc tevi sausu, ilgas padara skumjas lipīgas un smagas, ilgas iesprūst kaklā un neļauj elpot. Ilgas spiež apķert spilvenu vēl ciešāk un iemigt ar smagām nopūtām uz lūpām. Ilgas uzsit saldsērīgus sapņus, kas liek no rīta pamosties ar žēli pukstošu sirdi. Neilgoties vairs.


let england shake

Sapnī biju savā vecajā vilciena pieturā un gaidīju cilvēkus, kuriem bija jābrauc pie manis ciemos. Kaut kā dīvaini cilvēki brauca un gāja – atbrauca un aizbrauca. Protams, ka parādījās atkal viņa. Mana sirdsapziņa jau laikam gadiem nespēj nomierināties, nespēju sev piedot. Bet, kad samīlās, tad jau viss vienalga… Citu cilvēku jūtas kļūst vienaldzīgas. Bet mierinu sevi, ka pie vainas bija viņš, ar savu nespēju izvēlēties, ar nespēju būt godīgs.

Atbrauca arī puika ar savu draugu, un kā parasti, sirds salēcās. Lai arī zināms, ka nekādas nākotnes šai ziņā nav, tomēr… tomēr jau pasapņot var. Lai piedod man Freids.

Pietrūkst laikam pat to mazo tauriņu vēderā, kas rodas, ieraugot kādu, kurš nozīmē tomēr nedaudz vairāk kā draugs. Šeit nav neviena, kurš mani tā uzrunātu, dzīvoju nošķirti un dzīvoju bez jūtām. Daudz vieglāk, protams, bet sirds prasa savu. Pagaidām tikai iemīlos muzīkā no jauna un jauna – jaunais Radiohead, jaunā Pīdžeja, vecie Sonic Youth un Nine Inch Nails, White Lies un Pixies… un sirds dzied pati no sevis.


There’s thunder and lightening

Šodiena ir skumju diena. Ir pelēkas debesis, mākoņi svīst miglu, drēgnums kož kaulā. Sēžu savā cellē, cenšoties sākt nodarboties ar ko konstruktīvu vai produktīvu, bet paliek tikai skumjas. Šādās dienās es ilgojos pēc puikas, dusmojos uz sevi par izvēlēm, kuras novedušas pie dažādu skaistu iespēju palaišanas vējā un vienkārši gribu kāda ķermeņa siltumu blakus. Vairāk par visu tieši vientulība traucē elpot un darboties. Reizēm vienatnē kļūstu ļoti produktīva, bet tad paliek tik skumji un viss, pazūd. Gribas tikai saritināties kamoliņā un gaidīt, kad pāries no sevis. Nav pat tā, ka iemīlēties gribētos tik ļoti, gribētos kaut vai kādu no labajiem, mīļajiem draugiem blakus, lai ir kāds, kas apķer un pasaka, ka būs jau labi. Nepatīk jau šitāda sevis žēlošana, no kuras labāk nekas nepaliek, bet reizēm aptrūkstas spēka. Kad ir auksti, kad ir tik skumji, ka kamols kaklā visu laiku stāv un nerijas nost, tad ir grūti vienatnē. Es zinu, ka jau rīt būs labāk, ka šī ir viena no tām dienām, ka paģiras padara visu melodramatisku, bet tas jau nemaina faktu, ka tūlīt jau būs pusgads apkārt, kopš esmu atkal viena. Un tikai paklūpu aiz pagājušo laiku atliekām.


will you be my Romeo?

es bieži atceros par puikām, kuros esmu bijusi iemīlējusies, nedaudz samīlējusies, neatzinusi sev, ka esmu ieķērusies un arī tos, kuros man likās, ka esmu ieskatījusies. Un kaut kā nespēju īsti rast tādu kopsaucēju – man viennozīmīgi ir vīriešu tips, kas patīk, bet tas jau ir tikai tāds imagināro puiku kalendārs, kuru pašķirstīt, jo reālajā dzīvē bieži sirdī iekrīt tādi, kurus nekad ne par skaistiem nesauktu vai vismaz tādi, kuri nemaz neatbilst tam ideālam. Un vēl biežāk es domāju par to, kāpēc man ne ar vienu no viņiem nekas nav sanācis, bieži šķiet, ka, ja es varētu atšķetināt to mistēriju, ja es atklātu to, kas ir bijis par iemeslu, ka vienā mirklī viss tā arī beidzās (parasti pat īsti nesācies), tad būtu vieglāk dzīvot tālāk. Varbūt spētu mācīties no savām kļūdām, jo zinu, ka to ir bijis tik daudz. Bet vai nu tagad es piepeši iešu un kādam no viņiem to prasīšu? Nezinu, cik ļoti man būtu šamējie jāpiedzirda un cik ļoti pašai būtu jāpiepļaujas.

Bet ar vienu puisi visvairāk mani nomāc šis jautājums, jo ar viņu arī visdīvaināk viss gan sākās, gan beidzās. Protams, jāņem vērā arī vide, kas nekādām nopietnākām attiecībām nevarēja būt īpaši svētīga, jo mūžīgais reibuma stāvoklis no dažnedažādām vielām un substancēm, tumsa, ziema un pilnīgs bezmērķīgums, kā arī mākslīgi uzburtā brīvības sajūta, ar kuru maskēt izmisīgo vientulību, neko labu jau nesolīja. Tomēr mani joprojām vajā tā sajūta, ka viss beidzās kaut kāda stulba pārpratuma dēļ, tāpēc, ka mēs nekad par neko nerunājām un nekad neko viens otram neatzinām.

Kaut kā man šķiet, ka šo jautājumu man kādreiz ļoti gribētos noskaidrot, kaut gan tas būtu pilnīgi nevajadzīgas vecas netīrās veļas mazgāšanas pasākums. Jo tagad viss ir tik labi un viegli.

Laikam jau vienkārši nekad negribās sev atzīt to salto patiesību, ka mani vienkārši tik ļoti negribēja, kā man sākumā bija licies.


I guess the night’s just bringing me down

Kā es neciešu to sajūtu, kad ir tik nenormāls tukšums galvā un visur, ka vienīgais, ko spēju darīt – tā vietā, lai beidzot ķertos pie otras esejas rakstīšanas – ir truli blenzt datora ekrānā un nespēt uzdrukāt ne vārda. Atkal ir tik nelabi, es vienkārši nesaprotu – zāles ir, veselīgs uzturs ir, viss ir, tikai joprojām tik nenormāli slikti. Tā dēļ vien jau 7os vakarā gribās iet gulēt. Viss vienkārši atkal riebjas. Bija diena skaista un jauka līdz šim mirklim. Tagad ir pilnīga bezcerība un riebums.

Atkal uznāk vēlme pēc mājām, bet tuvākos pāris mēnešus nekādas mājas nu noteikti nespīd. Jācenšas kaut kā piepeši maģiski izveseļoties un tad jau viss atkal būs lieliski. Uz brīdi. Tik ļoti gribētos, lai tagad atkal varētu saritināties kāda rokās un zināt, ka no tā vien paliks nedaudz vieglāk. Bet nu nav neviena, jau pāris mēnešus nav neviena. Ilgāk. Pierasts jau ir pie tā, bet vieglāk īsti nepaliek. Vientulība vienkārši iesūcas visās šūniņās, salien iekšā pa visām spraudziņām un smacē klusi nost, kamēr liekas, ka esi tikusi tam pāri.