Ir tik muļķīgi un reizē arī tik nejauki domāt tā, bet man tomēr sanāk – skatos uz puikām, kuri ir nejauki un nemaz ne tik izskatīgi, bet viņi dabū sev jaunu meiteni viens un divi, apēd zivi! Un tad, protams, stulbās domas par to, ka es esmu diezgan jauka un nemaz ne tik neizskatīga, bet man tikai brīnums varētu palīdzēt puiku dabūt. Kaut kā laikam jau puikām vieglāk bieži vien tās lietas notiek, vai arī meitenes ir ar mieru ar daudz ko vairāk samierināties un pieciest, lai nebūtu vienas.
Reizēm tik ļoti gribās atkal to patīkamo sajūtu, kad tev ir rīta skūpsts un kāds, kas apskauj vakarā, pirmsgulētiešanas. Bet pierod jau, pierod pie visa, protams. Negribās pierast, es tachu zinu, ka lieliski protu dzīvot viena, ka man ar sevi vairs nav tik problemātiski palikt vienai (par to pateicos Berlīnei, kas iemācīja ar sevi sadzīvot), bet cits ir jautājums, vai es to gribu! Nu, negribu. Apnicis jau. No saviem 24 gadiem tikai 1 gadu esmu bijusi iekš “mēs”. Kaut gan tik grūti samierināties ar kaut nelielu savas neatkarības zaudēšanu.
Lai nu kā, izskatās, ka līdz pavasaram šitās domas varu vienkārši izmest no galvas, jo te man nav, ko meklēt un te es neko negribu meklēt. Un vispār, jāsaka kā ir, es negribu meklēt, es gribu lai mani atrod.
beigās skaista, skaista dziesma ar kadriem no vēl skaistākas filmas.
and I just sit here counting crows 