Tag Archives: izskatīgie vīrieši

I’m gone

Sen nav sanācis šeit neko rakstīt, esmu sevi izdāļājusi pa dažnedažādiem sociālajiem tīmekļiem un blogiem, īsti neko patiesu un sakarīgu nepasakot nevienā no tiem. Īsti arī nezinu, kur sākt un kur beigt. Sajūta tāda, ka tuvojas vienas ēras beigas atkal , bet reizē ir tāda sajūta, ka tuvojas jauns sākums. Nezinu, jūtos nedaudz sevī un citos apmaldījusies, bet tur jau nevienu īsti nevaru vainot, atskaitot sevi. Pavasara trakums bija pārņēmis gan galvu, gan sirdi, liekot domāt par cilvēkiem no pagātnes un tagadnes, īsti nespējot pieņemt to, ka viņi nekļūs par cilvēkiem no manas nākotnes. 

Turklāt, reizēm par visaptverošu zibeņainu nakti kļūstošā vientulība lika aizmirst par to, ka viņiem arī nevajadzētu kļūt par manu nākotni, ja vēlos šo nākotni tādu, kurā ar prieku dzīvotu.

Atsevišķs jautājums ir par izskatīgajiem vīriešiem. Vienreiz ar tādu kādu laiku sagājos, ik pa laikam nespēdama noticēt, ka viņš tiešām ir izvēlējies mani. Viss, protams, beidzās asarās un salauztā sirdī. Iespējams, par salauztās sirdīs. Un šogad, satiekot viņu atkal, uzjundījās vecās jūtas un vienu brīdi pat naivi šķita, ka varbūt to uguni atkal uzšķilsim, ka varbūt atsāksim tur, kur toreiz palikām un ka šoreiz gan sanāks. Nesanāca. Nekas pat neuzšķilās. Vismaz no viņa puses. Tā nu paliku viena dzēst savu ugunsgrēku un vākt kopā lauskas no vēl nemaz neradušās nākotnes. 

Tagad nesen iepazinos ar vēl vienu jaunskungu, kuru spēju aprakstīt tikai kā ‘bezdievīgi, pretīgi izskatīgu’. Mīļa draudzene paziņoja, ka par šādiem vārdiem viņa būtu gatava man iešķelt vienu kreiso āķi, bet tomēr jāizsaka jau tās savas izjūtas ir – vārdu sakot, tik izskatīgs, ka man jau uzreiz bija skaidrs, ka nav ko cerēt uz ko vairāk. Vai tā tad būtu tā “cilvēku vērtēšana pēc ārējā izskata”, ko man nesen viens tuvs draugs pārmeta, smagā alkohola reibumā? Nedomāju gan. Jo praktiski jau nevērtēju viņu pēc ārējā izskata, vērtēju sevi. Reāli apzinoties to, kādas meitenes izvēlas šādi vīrieši, saprotu, ka diemžēl šajā kategorijā neietilpstu un, lai arī kā gribētos, beigās atkal nokļūtu jau bijušajā situācijā, kad nespētu noticēt, ka viņš ir izvēlējies mani. Kāpēc tā? Laikam jau bērnībā ieborētais apzīmējums “gudra, bet ne skaista” ir palicis ietetovēts apziņā un nespēju kaut kā tikt tam pāri. Neskatoties uz to, cik rāda svari, kādā krāsā mati un cik reizes nedēļā sporta klubs apmeklēts, nespēju kaut kā mākslīgi uzkultivēt savu pašapziņu attiecībā uz ārējo izskatu tiktāl, lai saņemtos drosmi pamēģināt iekarot ļoti izskatīga vīrieša sirdi.

Vakaru draugu lokā pavadījām viegli flirtējot un brīžiem, patiecoties viskija maģiskajām spējām, šķita, ka varbūt tomēr kaut kas sanāks. Bet pienāca rīta gaisma, devāmies no mājas kopā, uzsēdāmies uz riteņiem, nedaudz apspriedām, kur katrs no mums dzīvo – dzīvojām katrs uz savu pusi), un atvadoties saņēmu no viņa “high five”.

Jā. Tieši “high five”. 

Vai tiešām esmu meitene, kas atvadu skūpstu vietā saņem atvadu “high five”? Vai arī tā notiek tikai situācijā ar tiem bezdievīgi izskatīgajiem?