Tag Archives: atmiņas

atmiņas no senākiem laikiem

Iegāzu mutē pusglāzi šampanieša, bez vārdiem iespiedu tukšo trauku viņam rokās, bez skaņas izsakot: „Lej!” Viņš nopūtās, un es apsēdos puikam blakus, lai tikai justu kādu draudzīgu un mīļu tēlu tuvumā – šķita, kas šobrīd tas ir vienīgais, kas turēja kopā visas mana ķermeņa molekulas, kuras citādāk būtu sasprāgušas zvaigžņu putekļos. Puika sabrūvēja kādu eksotiskas krāsas dzērienu manā glāzē, un, pasniegdams to man, paspēja iečukstēt ausī: „Turies. Viss būs labi.” Es viņam uzsmaidīju to viegli trīsošo smaidu, kurš parādās sejā, kad ar fizisku spēku nākas spiest asaras ritēt uz iekšu, un iedzēru kaut ko, kas smaržoja pēc avenēm, bet garšoja pēc kandžas. Es gribēju iet mājās, es tik ļoti gribēju piecelties, savākt savas mantiņas un vienkārši iet mājās, palīst zem segas un cerēt, ka pārstāšu elpot un beigsies šī dunošā skaņa ausīs, kas bija reizē dārdošās sirds puksti, pazemojums un vilšanās. Bet es lieliski apzinājos, ka mana aiziešana tikai pierādītu viņam, ka man vēl rūp, ka es tiešām biju cerējusi uz ko vairāk par brutālu ķermeņa šķidrumu apmaiņu zem galda. Tāpēc sakodu zobus, ar pirkstiem iekrampējos viņa rokā un klusi nošņācos: „Stāsti man vienalga ko! Mums ir nenormāli jautri!” Viņš skaļi un samāksloti iesmējās kā ļaundaris operas pēdējā cēlienā, novēcinot melno apmetni, es ievilku elpu un smējos līdzi. Mums visiem bija tik jautri un viegli!

 


I don’t mind you under my skin

Man likās, ka skumjas bija atkāpušās. Šodien nokrāsoju matus pa ļoti ilgiem laikiem, uzcepu cepumus, it kā viss kā vajag… Bet kaut kā nav iedvesmas rakstīt eseju, kuru pirmdien jāiesniedz un kaut kāda šausmīga apātija uznākusi. Nogurums ne no kā, veselība jocīga dikti un sāk šķist, ka nogurums nāk no tieši tā. Bet nu jāiztur vēl tikai nepilnas divas nedēļas. Gan jau. Pāries.

Klausos Brand New – var jau teikt, ka tāda nedaudz emo grupiņa, bet kaut kā šausmīgi paķer joprojām. Klausījos dikti daudz tad, kad biju vēl lielajā pilsētā. Kad uz riteņa nēsājos pa sauli, sniegu un lietu. Nebija jau nekas spīdošs, bet tagad ilgojos pēc tā. Vairāk jau protams sanāk ilgoties pēc tā, kas mani tur gaidīja, pārnākot mājās.

Šeit mani gaida maza istabiņa, internets, vairāk vai mazāk viens un tas pats ēdiens, varbūt kāda filma, īsa pļāpa ar dzīvokļbiedreni, grāmatas, mācības… Nevaru jau sūdzēties, bet reizēm atkal tā vientulība nomoka. Cenšos par to nedomāt, cenšos nedomāt par to, ka man tūlīt būs 25 un ka gandrīz visiem draugiem jau gadiem ilgas attiecības vai kāzas bijušas/būs un ka es nekādi nespēju atrast kādu, kas būtu ar mieru mani savākt. Ne gluži kā savākt uz zemes nomestu kāršu kavu, bet savākt tā, lai saliktu visus tos gabaliņus atpakaļ tā, lai es atkal kļūtu par to, kas kādreiz biju vai par to, par ko vēlos kļūt. Pašai kaut kā rokas slīd un lauskas atkal krīt uz zemes, un nelīp kopā.

Es jūtos viegli sabrukusi. Un tas nogurums… Miegainām acīm skatos uz to, kas man apkārt, skatos uz sevi un nekas neiet no rokas, galva tukša un idejas vēl tukšākas. Un domāju – is that all there is?

Gribu pazaudēties kādā, gribu, lai mani apķer un nelaiž vaļā, gribu atkal kaut ko sajust, kaut ko spēcīgāku par viegliem smaidiem vai smagām nopūtām. Gribu smieties pilnā kaklā, gribu griezties riņķī un gribu reibt no tās sajūtas, ka pakrūtē brīnumsvecītes.

I love you so much that it hurts my head…


let england shake

Sapnī biju savā vecajā vilciena pieturā un gaidīju cilvēkus, kuriem bija jābrauc pie manis ciemos. Kaut kā dīvaini cilvēki brauca un gāja – atbrauca un aizbrauca. Protams, ka parādījās atkal viņa. Mana sirdsapziņa jau laikam gadiem nespēj nomierināties, nespēju sev piedot. Bet, kad samīlās, tad jau viss vienalga… Citu cilvēku jūtas kļūst vienaldzīgas. Bet mierinu sevi, ka pie vainas bija viņš, ar savu nespēju izvēlēties, ar nespēju būt godīgs.

Atbrauca arī puika ar savu draugu, un kā parasti, sirds salēcās. Lai arī zināms, ka nekādas nākotnes šai ziņā nav, tomēr… tomēr jau pasapņot var. Lai piedod man Freids.

Pietrūkst laikam pat to mazo tauriņu vēderā, kas rodas, ieraugot kādu, kurš nozīmē tomēr nedaudz vairāk kā draugs. Šeit nav neviena, kurš mani tā uzrunātu, dzīvoju nošķirti un dzīvoju bez jūtām. Daudz vieglāk, protams, bet sirds prasa savu. Pagaidām tikai iemīlos muzīkā no jauna un jauna – jaunais Radiohead, jaunā Pīdžeja, vecie Sonic Youth un Nine Inch Nails, White Lies un Pixies… un sirds dzied pati no sevis.


stormy weather since my baby and I ain’t together

ārā ir ļoti spēcīgs vējš. man ļoti patīk tumšas, vētrainas naktis, kad var sēdēt siltumā, iekšā, klausīties skumīgu mūziku, klausīties, kā gaudo ziemelis gar pakšiem un var grimt apcerīgās domās un atmiņās.

durvis ik pa laikam grabinās, viss ir tik kluss apkārt, vētras laikā šķiet, ka pārējie cilvēki ir pazuduši. un vētras laikā man reizēm paliek bail. bet laikam jau ne no vētras tik ļoti, cik no tām skumjām, kuras vējš atpūš kopā ar sausajām lapām, kas chabinās gar palodzi.

es atceros vienu vētrainu un lietaina negaisa apsēstu nakti, kas atgādināja tikai un vienīgi ainas no Šekspīra lugām, kad gulēju savā lielajā gultā skaistajā pilsētā, kur panku bāros alu var iegādāties par vienu eiro, un man bija tik ļoti bail. bet pirmo reizi mūžā man bija blakus kāds, kas apskāva zem segas drebošo augumu un iechukstēja ausī: “You don’t have to be afraid anymore. I am here.”

Tik banāli, tik saldi, bet tas ir banāli un saldi, kad jau 100. reizi izskan kārtējā Holivudas filmā ar žilbinošu blondīni galvenajā lomā, bet tad, kad reālajā dzīvē tev kāds to pasaka pirmo reizi mūžā, tas ir vienkārši neaizmirstami un skaisti.

es tikai ceru, ka atnāks atkal kāds, pie kura sāniem justies droši tad, kad laukā plosās vējš un valda tumsa.


will you be my Romeo?

es bieži atceros par puikām, kuros esmu bijusi iemīlējusies, nedaudz samīlējusies, neatzinusi sev, ka esmu ieķērusies un arī tos, kuros man likās, ka esmu ieskatījusies. Un kaut kā nespēju īsti rast tādu kopsaucēju – man viennozīmīgi ir vīriešu tips, kas patīk, bet tas jau ir tikai tāds imagināro puiku kalendārs, kuru pašķirstīt, jo reālajā dzīvē bieži sirdī iekrīt tādi, kurus nekad ne par skaistiem nesauktu vai vismaz tādi, kuri nemaz neatbilst tam ideālam. Un vēl biežāk es domāju par to, kāpēc man ne ar vienu no viņiem nekas nav sanācis, bieži šķiet, ka, ja es varētu atšķetināt to mistēriju, ja es atklātu to, kas ir bijis par iemeslu, ka vienā mirklī viss tā arī beidzās (parasti pat īsti nesācies), tad būtu vieglāk dzīvot tālāk. Varbūt spētu mācīties no savām kļūdām, jo zinu, ka to ir bijis tik daudz. Bet vai nu tagad es piepeši iešu un kādam no viņiem to prasīšu? Nezinu, cik ļoti man būtu šamējie jāpiedzirda un cik ļoti pašai būtu jāpiepļaujas.

Bet ar vienu puisi visvairāk mani nomāc šis jautājums, jo ar viņu arī visdīvaināk viss gan sākās, gan beidzās. Protams, jāņem vērā arī vide, kas nekādām nopietnākām attiecībām nevarēja būt īpaši svētīga, jo mūžīgais reibuma stāvoklis no dažnedažādām vielām un substancēm, tumsa, ziema un pilnīgs bezmērķīgums, kā arī mākslīgi uzburtā brīvības sajūta, ar kuru maskēt izmisīgo vientulību, neko labu jau nesolīja. Tomēr mani joprojām vajā tā sajūta, ka viss beidzās kaut kāda stulba pārpratuma dēļ, tāpēc, ka mēs nekad par neko nerunājām un nekad neko viens otram neatzinām.

Kaut kā man šķiet, ka šo jautājumu man kādreiz ļoti gribētos noskaidrot, kaut gan tas būtu pilnīgi nevajadzīgas vecas netīrās veļas mazgāšanas pasākums. Jo tagad viss ir tik labi un viegli.

Laikam jau vienkārši nekad negribās sev atzīt to salto patiesību, ka mani vienkārši tik ļoti negribēja, kā man sākumā bija licies.


where are your manners

tikai tagad ir tā, ka saprotu, cik ļoti, ļoti nenovērtēju, ko nozīmē laba veselība. veci cilvēki vienmēr tachu mums saka – “meitiņ, galvenais, lai veselība turās!” Liekas tāds – meh, ko tur daudz. Bet tagad es tik ļoti labi saprotu. Apnicis jau sūdzēties, vairs jau arī nesūdzos, jo neko jau nepadarīsi. Tikai besī, ka daru visu it kā pareizi, zāles pa 20 latiem mēnesī, bet tāpat ir tik nelabi. Tachu zinu, ka paliks labāk, vienkārši jādod sev laiks. Viss nokārtosies.

Tikmēr varu sadzīvot ar savā skumjām, kas piezogas klāt katru reizi, kad ir vakars. Patīk jau pasmīkņāt par tādām lieliskām lietiņām kā visādi tur “koku horoskopi” un vēl kādi tur horoskopi, bet nevaru gan noliegt, ka esmu visai izteikts jasmīns. Ar visu savu mūžīgo noslieci uz skumjām un melanholiju. It kā jau nevaru teikt, ka esmu depresīva – agrāk biju tiešām īstens rūgumpods, vienmēr viss skumji un smeldzīgi, tagad jau esmu kļuvusi pat ļoti pozitīva. Bet pat tad, kad ir jautri un ir smaids, kas nenozūd, iekšā reizēm tāpat tā iedur, ka neko nepadarīt. Nu, ir tas tukšums, kuru vienkārši tāpat vien nevar aizpildīt. Stulbi jau tā teikt, bet nu vajag kādu, kurš salāpa ar savu ielāpu to, ko izplēsuši citi.


I dream of Michelangelo

esmu jau gandrīz divas stundas kā pamodusies, izvēlusies no gultas ar lielu apjukumu un šausmīgi iekšējo cīņu – ir svētdiena un man tiešām nav ne mazākās vēlmes veltīt stundu ceļam turp un atpakaļ, lai izvingrotos, lai arī šausmīgi vajadzētu. Tā nu sēžu un cīnos ar sevi, kura tik izmisīgi vēlas pilnīgi laisku svētdienu, kad varbūt dienas lielākā kustība varētu būt aiziešana līdz veikalam pēc piena.

Laukā sniegs kūst ar tādu steigu, it kā pavasaris mītu uz papēžiem, uzdzen ilgas pēc rudens atkal, jo nekas nav skaistāks par krāsaino lapu kolāžām ielās, kad vējš bužina matus un galvu var ieraut plecos, paslēpjoties šallē līdz degungalam.

Esmu saradusi ar savu harmoniski vienmuļo dzīvi, kura tiek pavadīta konspektējot grāmatas un mēģinot sākt darīt ko produktīvāku. Tagad jau šķiet, ka tā bija pavisam cita meitene, kas pirms pāris gadiem bija visur ar visiem un nespēja vienu vakaru mājās nosēdēt bez nemiera iekšā. Bet laikam jau jāatzīst, ka tā arī bija cita meitene – viņai nebija ko zaudēt un nebija ko iegūt, bija tikai ilgas pēc trokšņa, kas apklusinātu šausmīgo tukšumu iekšā. Mūžīga reibuma stāvoklis un dzīšanās pēc vienmēr kā jauna, apātijas ignorēšana un skaļi smiekli.

Man pietrūkst tās meitenes reizēm. Viņa mēdz atgriezties. Kad paliek skumji, viņa rausta mani aiz rokas un reizēm es uzvelku skaistāku kleitu un griežos viņai līdzi, nedomājot par to, kur sagaidīšu saullēktu.

mittens in winter