Tag Archives: arcade fire

atmiņas no senākiem laikiem

Iegāzu mutē pusglāzi šampanieša, bez vārdiem iespiedu tukšo trauku viņam rokās, bez skaņas izsakot: „Lej!” Viņš nopūtās, un es apsēdos puikam blakus, lai tikai justu kādu draudzīgu un mīļu tēlu tuvumā – šķita, kas šobrīd tas ir vienīgais, kas turēja kopā visas mana ķermeņa molekulas, kuras citādāk būtu sasprāgušas zvaigžņu putekļos. Puika sabrūvēja kādu eksotiskas krāsas dzērienu manā glāzē, un, pasniegdams to man, paspēja iečukstēt ausī: „Turies. Viss būs labi.” Es viņam uzsmaidīju to viegli trīsošo smaidu, kurš parādās sejā, kad ar fizisku spēku nākas spiest asaras ritēt uz iekšu, un iedzēru kaut ko, kas smaržoja pēc avenēm, bet garšoja pēc kandžas. Es gribēju iet mājās, es tik ļoti gribēju piecelties, savākt savas mantiņas un vienkārši iet mājās, palīst zem segas un cerēt, ka pārstāšu elpot un beigsies šī dunošā skaņa ausīs, kas bija reizē dārdošās sirds puksti, pazemojums un vilšanās. Bet es lieliski apzinājos, ka mana aiziešana tikai pierādītu viņam, ka man vēl rūp, ka es tiešām biju cerējusi uz ko vairāk par brutālu ķermeņa šķidrumu apmaiņu zem galda. Tāpēc sakodu zobus, ar pirkstiem iekrampējos viņa rokā un klusi nošņācos: „Stāsti man vienalga ko! Mums ir nenormāli jautri!” Viņš skaļi un samāksloti iesmējās kā ļaundaris operas pēdējā cēlienā, novēcinot melno apmetni, es ievilku elpu un smējos līdzi. Mums visiem bija tik jautri un viegli!

 


mazā brūkleņoga

Klausīies Daksi, ejot uz Universitāti un esot tālu prom no mājām, nudien ir dīvaini. Tāda sajūta, ka viss tepat blakus vien ir – vecās skumjas, draugi vienkārši šodien savās lietās aizņemti, vakarā gaidāms kāds dzēriens ar savējiem. Liekas, ka tā smagā sajūta, kas guļ uz krūtīm, ir pilnīgi dabiska, ka tā tam ir jābūt – jo savējie jau sapratīs, jo jūtas tieši tāpat.

Šausmīgi reizēm mūzika sit pa atmiņu taustiņiem – vēl skaļāk, nekā, piemēram, vaniļas aromāts  vai piepeša Saulkrastu smarža Vācijā.  Ar Arcade fire periodu manā dzīvē (nav jau tā, ka tas ir beidzies, tas turpinās jau gadiem) ir tā, ka dažas dziesmas vienkārši brutāli, ar dūrēm iesper mani atpakaļ atmiņās. Šonakt domāšu par ziemu, kad viss bija tik slikti, ka bija tik labi, kā nekad nebija bijis. Pilnīga vienaldzība un atdošanās skumjām un veltām cerībām.

Bija nakts, kad no peldošā kuģa gājām ciemos, biju piedzīvojusi tik labu balli, kāda sen (un reti) sanāk – dejas, prieks, mūzika, brīvība, skaistums, skaistums un skaistums visur. Galva griezās uz riņķi gan dzērienu, gan laimes sajūtas dēļ. Pasākumam beidzoties, reibums palika skurbinošs un skaudri aukstā ziemas nakts/agrais rīts ar gurkstošo sniegu zem kājām veda mūs tālāk. Bija arī viņš, kas tobrīd bija viegli nodarbinājis manu sirdi – un nakts beigas ar nebeidzamiem skūpstiem tumšā gaitenī un došanos mājās, sadodoties rokās, lai neslīd kājas. Un viņš pat vairs nav svarīgs vispār. Jo ilgas nav pēc viņa, ilgas ir pēc tās sajūtas, kuru man vairs neizdodas atdzīvināt sevī. Vairs nejūtos ne tik brīva, ne tik viegla, ne tik nepiesaistāma. Sen neesmu tā griezusies, griezusies, kamēr galva iet uz riņķi un pasaule izplūst vienkāršos  krāsu triepienos, bet nekam nevajag pieķerties.

Mēs bijām tik nelaimīgi, bet tik neticami laimīgi, jo visi atradām viens otru. Un tā iemesla dēļ vien, es neiebilstu pret lauztajām sirdīm, raudātajām asarām un nožēlotajiem soļiem. Katrs solis noveda pie tā, kas mēs esam tagad.

regine arcade fire