weekend in the city

šodien atkal kaut kādā dīvainā kārtā gaiss laukā smaržoja pēc Berlīnes. Apmākušas debesis un vasaras lietus tuvuma smarža gaisā – kopā ar mitru lapu silto dvesmu, tas viss tik ļoti iesit sirdī manas piemājas alejas smaržu, pastaigas, riteņa izbraucienus un tik ļoti, ļoti neaprakstāmo sajūtu, kāda mēdza pārņemt tikai tur. It kā saldsērīgas skumjas, bet tāda brīvības sajūta. Un tā neaprakstāmā miera sajūta, ka tevi kāds gaida mājās.

Būs tik savādi aizbraukt tur tagad vasarā un apskatīties, kā viss mainījies un – visbailīgāk – redzēt uz tā fona to, kā mainījusies esmu es pati. Protams, vēl arī tas, ka tagad mani tur neviens katru vakaru mājās negaidīs. Un cik dīvaini būs satikt viņu kopā ar citu meiteni. Un salīdzināt sevi ar viņu, domāt, vai viņš ar viņu ir laimīgāks. Un pretī man nebūs nekā, ko likt – jo man nav neviena, kas mani darītu laimīgāku vai nelaimīgāku. Pagājuši 5 mēneši, kopš pēdējoreiz tikāmies un pa visu šo laiku esmu paspējusi uz mirklīti nedaudz aizrauties, biki aplauzties, aizmirsties un turpināt savu vienpatīgo eksistenci. Es mēģinu sev ieskaidrot, ka tā jau nav sacensība, bet neko padarīt – pēc attiecību iziršanas ir vinnētāji un ir zaudētāji. Un es esmu, protams, ieguvusi zaudētājas lomu. Varu jau mēģināt taisnoties, ka pašlaik mana akadēmiskā karjera ir svarīgāka, ka es sevi pilnveidoju un bla bla bla.

Muļķības. Nav man nekādas karjeras. Ir tikai viduvējas atzīmes, pārgurums, garlaicība, konstants naudas trūkums un neviena kaut cik pieņemama darba piedāvājuma tuvumā.

Jāsaka kā ir – ar savu 400 eiro algu un bezjēdzīgo eksistenci es jutos daudz laimīgāka, nekā tagad, kad mēģinu kaut ko sasniegt, pat nezinot ko. Tā ir, ja mēģina kādam vai pat sev pierādīt kaut ko. Un ko? Nezinu ko!

Šonakt būs pērkons,
Smaržo bieza un tumīga tumsa,
Un prožektoru gaismā
Ceļmalas papeles lido.

-I. Ziedonis


muļķe sirds

sirds tiešām ir tāda muļķe, ka reizēm vienkārši šķiet neticami. Ir taču man viss skaidrs kā diena, zināms, ka nekādu cerību nav, bet tad piepeši viņš paskatās tā, ka šķiet, ka viss ir iespējams. Un tad iesit sev pļauku un ej tālāk ar augstu paceltu galvu un mākslīgi radītu lepnumu.

es neprotu cīnīties par to, ko vēlos. es nevēlos nevienu sāpināt, es nespēju kāpt pāri cilvēkiem. un tieši tāpēc jūtu, kā kāpj pāri man. es cenšos un turpināšu censties. es dabūšu to, ko vēlos. un beigšu stresot par to, ko par to padomās citi.

fortune favors the bold.

 

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat, sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.

– Imants Ziedonis


pavasaris, pavasaris

šodien staigājos pa skaisto Rīgu un priecājos. Tallinas ielas Staburadzes smarža ir kaut kas tik debešķīgs, ka gribētos ielikt burciņā un paņemt līdzi. Vienkārši tā, ka sirds iesmeldzas.

Pavasari esmu iesākusi ar skaistu drēbju valkāšanu, jo gribās smuki izskatīties. Un gribās arī tos mazos pavasara flirtiņus. Kā teiktu Čandlers no “Friends”: “I’m hopeless, awkward and desperate for love!”

Vienatnē dzīvoties nav ne vainas, bet tas seksa trūkums mani dzen izmisumā nudien. Nu nevaru es tā vienkārši celibātā dzīvot. Bet toties jūtos ļoti lady-like.


I don’t mind you under my skin

Man likās, ka skumjas bija atkāpušās. Šodien nokrāsoju matus pa ļoti ilgiem laikiem, uzcepu cepumus, it kā viss kā vajag… Bet kaut kā nav iedvesmas rakstīt eseju, kuru pirmdien jāiesniedz un kaut kāda šausmīga apātija uznākusi. Nogurums ne no kā, veselība jocīga dikti un sāk šķist, ka nogurums nāk no tieši tā. Bet nu jāiztur vēl tikai nepilnas divas nedēļas. Gan jau. Pāries.

Klausos Brand New – var jau teikt, ka tāda nedaudz emo grupiņa, bet kaut kā šausmīgi paķer joprojām. Klausījos dikti daudz tad, kad biju vēl lielajā pilsētā. Kad uz riteņa nēsājos pa sauli, sniegu un lietu. Nebija jau nekas spīdošs, bet tagad ilgojos pēc tā. Vairāk jau protams sanāk ilgoties pēc tā, kas mani tur gaidīja, pārnākot mājās.

Šeit mani gaida maza istabiņa, internets, vairāk vai mazāk viens un tas pats ēdiens, varbūt kāda filma, īsa pļāpa ar dzīvokļbiedreni, grāmatas, mācības… Nevaru jau sūdzēties, bet reizēm atkal tā vientulība nomoka. Cenšos par to nedomāt, cenšos nedomāt par to, ka man tūlīt būs 25 un ka gandrīz visiem draugiem jau gadiem ilgas attiecības vai kāzas bijušas/būs un ka es nekādi nespēju atrast kādu, kas būtu ar mieru mani savākt. Ne gluži kā savākt uz zemes nomestu kāršu kavu, bet savākt tā, lai saliktu visus tos gabaliņus atpakaļ tā, lai es atkal kļūtu par to, kas kādreiz biju vai par to, par ko vēlos kļūt. Pašai kaut kā rokas slīd un lauskas atkal krīt uz zemes, un nelīp kopā.

Es jūtos viegli sabrukusi. Un tas nogurums… Miegainām acīm skatos uz to, kas man apkārt, skatos uz sevi un nekas neiet no rokas, galva tukša un idejas vēl tukšākas. Un domāju – is that all there is?

Gribu pazaudēties kādā, gribu, lai mani apķer un nelaiž vaļā, gribu atkal kaut ko sajust, kaut ko spēcīgāku par viegliem smaidiem vai smagām nopūtām. Gribu smieties pilnā kaklā, gribu griezties riņķī un gribu reibt no tās sajūtas, ka pakrūtē brīnumsvecītes.

I love you so much that it hurts my head…


it’s almost never you.

Es šodien skumstu. Nelabuma sajūta ir atgriezusies – reizēm pat šķiet, ka tā nav īsti veselības problēma, bet tāds eksistenciālais un pshīcholoģiskais nelabums, par kuru rakstīja Sartrs. Nav spēka, esmu savu istabiņu pārvērtusi par tādu kā midzeni – visur tikai grāmatas, papīri un žurnāli, pierakstu klades, pat īstā dienas grāmata izvilkta laukā. Guļu gultā, lasu, iemiegu, skatos griestos, aizsapņojos un dzīvoju to skaisto dzīvi, kura man ir manā galvā.

Uz galda glāzē viena narcise – atgādina man par to, ka ārā ir pavasaris kaut kur, ka ir vērts saņemties un iziet laukā. Rīt. Šodien es skumstu. Rīt es jutīšos labāk, rīt viss būs skaistāk, es uzvilkšu skaistas drēbes un tīriem matiem, muzīku ausīs došos uz lekcijām, visko darīšu. Un beidzot sākšu rakstīt. Biju jau aizmirsusi, ka maģistra darba proposal pirmdien jāiesniedz. Rītdienas tikšanās ar vadītāju biedē, jo, lai arī esmu izlasījusi ļoti daudz, nekas netiek skaidrāks. Un tas nelabums… nogāž visu produktivitāti. Esmu gan piesēdusies pie kāda veca stāsta atdzīvināšanas, jo tādām muļķībām, redz, iedvesma rodas.

Nākamnedēļ jau ceļa jūtīs un jāsaprot kas un kā. Un vispār, es aizliegšu sev ilgoties pēc lietām, vietām un cilvēkiem. Ilgas izsūc tevi sausu, ilgas padara skumjas lipīgas un smagas, ilgas iesprūst kaklā un neļauj elpot. Ilgas spiež apķert spilvenu vēl ciešāk un iemigt ar smagām nopūtām uz lūpām. Ilgas uzsit saldsērīgus sapņus, kas liek no rīta pamosties ar žēli pukstošu sirdi. Neilgoties vairs.


Kārtējo reizi priecājos par to, kā spēju izfantazēt pilnīgi gaisa pilis un skaistākās lietas pasaulē, sadomājoties nez ko. Laikam jau no sapņošanas nevar tik viegli atradināties. Vienmēr atrodu kādu puiku, kurš nedaudz patīk un tad izdomāju, ka man viņš patīk vairāk, nekā īstenībā patīk un pavadu pusi savas dzīves izdomātās attiecībās. Bet tad, kad reāli satieku to cilvēku – a) saprotu, ka nemaz tik ļoti nepatīk, b) redzu, ka tur nekas nesanāks, c) negribu, lai pat kaut kas sanāk, jo tas izbojātu tik perfekti romantiskās fantāzij-attiecības.  Viss jau būtu lieliski, ja man būtu 12 gadi, un es sapņotu par kārtējo princi no Disnejmultenes. Bet šogad apritēs apaļi 25 gadi, un es joprojām šitā muļķojos. Kā lai pieradina sevi normāli funkcionēt un veidot attiecības tā, kā normāliem cilvēkiem pieņemts? Es jau apzinos, ka fantāzijas ir tās drošākās un ka tādā veidā mana sirsniņa ir drošībā. Bet jāpieņem beidzot, ka tādā veidā tā sirsniņa arī vientulībā.

Turpināt lasīt

don’t you know you’ve got your daddy’s eyes…

Es mīlu savu māmiņu ļoti, par spīti mūžīgajiem konfliktiem. Tomēr es tik ļoti nevēlos izaugt un būt tāda pati, kā viņa. No vienas puses viņas iekšas, apņēmība un traktora dzinējs, kā arī pat ļoti elegantais izskats pāri 50 gados ir kas tāds, ko nudien apbrīnoju, bet no otras puses… es vēlos laulību, kurā valda mīlestība, es gribu vīrieti, kuram nav problēmas glāzi nolikt malā, es nevēlos būt neapmierināta ar pilnīgi visu, mūžīgi sūdzēties un sūkstīties, meklējot katrā neveiksmē sazvērestību pret manu personu.

Bet visvairāk mani biedē tas, ka, kļūstot vecākai, es redzu arvien vairāk līdzību mūsos. Ne tikai grimases, dusmu uzplaiksnījumi… vai tiešām mēs allaž atkārtojam vecāku dzīves? Vai tiešām, jo vairāk mēs no tā bēgam, jo vairāk mūsu dzīves beigās ir viņu dzīvju atblāzma? Es no sirds ceru, ka nē. Vēl vairāk es ceru, ka mani vecāki beidzot būs laimīgi.