Author Archives: marthacomics

Teenage wasteland

Es kādu laiku jau domāju par to, kāpēc man joprojām tā paķer visi tie tīņu seriāli, coming-of-age romāni utt.

Un lēnām vienkārši sapratu to, ka man ir milzīga, sev neatzīta vilšanās savos tīņu gados. Tas, ko redzi seriālos ir pārsvarā skaisti tīņi, kuru problēmas ir diezgan sirreālas, kur viss grozās ap ‘dating’ un ‘drama’, pat lūzeri iemīlas un tiek iemīlēti, pat lūzeri filmās un seriālos ir skaisti.Image

Mani pusaudžu gadi toties bija vienkārša lūzervile. Man bija lieliskas draudzenes, to neliegšu. Bet es biju apsmieta, nepopulāra, nesmuka un vienkārši dorkīga. Nesaku, ka esmu kļuvusi daudz izskatīgāka vai stilīgāka, bet vienkārši slaidāka un ar lielāku pohuju par to, ko saka citi. Tāpēc man tīņu gados nebija ne boifrendu, ne ballīšu, jo puiši tikai mani apsmēja un izņirgāja (radot ilgstošu naidu pret vīriešu dzimumu), vecāki bija stingri un nebija jau arī tādu  ballīšu draugu. Arī vidusskolā vēl tā kārtīgi neballējos, boifrendu nekādu… Vārdu sakot, jūtos tīņu gados neiztrakojusies un mēģinu izdzīvot to caur tādiem mēsliem kā One tree hill, Gossip girl, 90210… 

un dīvainākais ir tas, ka ap 21 gadu riktīgi norāvos no ķēdes – visa veida reibinošās vielas, ballītes, vīrieši un pilnīgs ārprāts… bet tāpat liekas, ka nebija gana. Jo nebija neviena, ar kuru skolā turēties rociņās.

Nu, sviests vārdu sakot. Un šobrīd esmu nonākusi tādā brīdī un vecumā, ka gribas iespēju to visu izdzīvot no jauna. Ar citiem lēmumiem. 

Visiem lēmumiem citiem.

Advertisements

I’m gone

Sen nav sanācis šeit neko rakstīt, esmu sevi izdāļājusi pa dažnedažādiem sociālajiem tīmekļiem un blogiem, īsti neko patiesu un sakarīgu nepasakot nevienā no tiem. Īsti arī nezinu, kur sākt un kur beigt. Sajūta tāda, ka tuvojas vienas ēras beigas atkal , bet reizē ir tāda sajūta, ka tuvojas jauns sākums. Nezinu, jūtos nedaudz sevī un citos apmaldījusies, bet tur jau nevienu īsti nevaru vainot, atskaitot sevi. Pavasara trakums bija pārņēmis gan galvu, gan sirdi, liekot domāt par cilvēkiem no pagātnes un tagadnes, īsti nespējot pieņemt to, ka viņi nekļūs par cilvēkiem no manas nākotnes. 

Turklāt, reizēm par visaptverošu zibeņainu nakti kļūstošā vientulība lika aizmirst par to, ka viņiem arī nevajadzētu kļūt par manu nākotni, ja vēlos šo nākotni tādu, kurā ar prieku dzīvotu.

Atsevišķs jautājums ir par izskatīgajiem vīriešiem. Vienreiz ar tādu kādu laiku sagājos, ik pa laikam nespēdama noticēt, ka viņš tiešām ir izvēlējies mani. Viss, protams, beidzās asarās un salauztā sirdī. Iespējams, par salauztās sirdīs. Un šogad, satiekot viņu atkal, uzjundījās vecās jūtas un vienu brīdi pat naivi šķita, ka varbūt to uguni atkal uzšķilsim, ka varbūt atsāksim tur, kur toreiz palikām un ka šoreiz gan sanāks. Nesanāca. Nekas pat neuzšķilās. Vismaz no viņa puses. Tā nu paliku viena dzēst savu ugunsgrēku un vākt kopā lauskas no vēl nemaz neradušās nākotnes. 

Tagad nesen iepazinos ar vēl vienu jaunskungu, kuru spēju aprakstīt tikai kā ‘bezdievīgi, pretīgi izskatīgu’. Mīļa draudzene paziņoja, ka par šādiem vārdiem viņa būtu gatava man iešķelt vienu kreiso āķi, bet tomēr jāizsaka jau tās savas izjūtas ir – vārdu sakot, tik izskatīgs, ka man jau uzreiz bija skaidrs, ka nav ko cerēt uz ko vairāk. Vai tā tad būtu tā “cilvēku vērtēšana pēc ārējā izskata”, ko man nesen viens tuvs draugs pārmeta, smagā alkohola reibumā? Nedomāju gan. Jo praktiski jau nevērtēju viņu pēc ārējā izskata, vērtēju sevi. Reāli apzinoties to, kādas meitenes izvēlas šādi vīrieši, saprotu, ka diemžēl šajā kategorijā neietilpstu un, lai arī kā gribētos, beigās atkal nokļūtu jau bijušajā situācijā, kad nespētu noticēt, ka viņš ir izvēlējies mani. Kāpēc tā? Laikam jau bērnībā ieborētais apzīmējums “gudra, bet ne skaista” ir palicis ietetovēts apziņā un nespēju kaut kā tikt tam pāri. Neskatoties uz to, cik rāda svari, kādā krāsā mati un cik reizes nedēļā sporta klubs apmeklēts, nespēju kaut kā mākslīgi uzkultivēt savu pašapziņu attiecībā uz ārējo izskatu tiktāl, lai saņemtos drosmi pamēģināt iekarot ļoti izskatīga vīrieša sirdi.

Vakaru draugu lokā pavadījām viegli flirtējot un brīžiem, patiecoties viskija maģiskajām spējām, šķita, ka varbūt tomēr kaut kas sanāks. Bet pienāca rīta gaisma, devāmies no mājas kopā, uzsēdāmies uz riteņiem, nedaudz apspriedām, kur katrs no mums dzīvo – dzīvojām katrs uz savu pusi), un atvadoties saņēmu no viņa “high five”.

Jā. Tieši “high five”. 

Vai tiešām esmu meitene, kas atvadu skūpstu vietā saņem atvadu “high five”? Vai arī tā notiek tikai situācijā ar tiem bezdievīgi izskatīgajiem?


Players play

Man nekad nebija bijis mīļš teātris. Vienmēr likās tās emocijas pārāk tik pārspīlētas, sejas izķēmotas, skatītāji stuck-up un pensionāri, sizēti garlaicīgi. Tikai pirms pāris gadiem sāku palēnām atkal iet uz teātri un nedaudz iesilt.

Šogad sanāca piestrādāt festivālā SKATS un atradu savu mīlestību pret teātri. Tik daudz kas redzēts, tik daudz kas patika, un kaut kā iemīlējos visā tajā pasaulē. Un tagad tik žēl, jo liekas, ka palaists tik daudz kas garām pa šiem gadiem.

Atceros, ka kaut kad gribēju būt aktrise. Bet tā arī neko lietas labā nedarīju, jo cilvēkiem parasti patika akcentēt, ka nu galīgi neesmu tik smuka, lai būtu uz skatuves. Tagad domāju – lai takš tie cūkas iet kārties! Nemēģināju tikai tāpēc, ka likās, ka stulbs sapnis. Visi sapņi ir stulbi, bet visi ir gana reāli tai pat laikā. Stulbākais ir neko nemēģināt. Nu, stulbi. Ko lai saka. Vēl stulbāk, ka citiem liekas, ka viņi zina, kuri sapņi tev ir piemēroti un kuri nav.

Nevajadzēja ņemt galvā. Bet tā jau ir – ja gadiem tev kaut ko borē, vienā mirklī tu to pieņem par īstu patiesību.


X-ing off the days

Sen nekas nav rakstīts. Nav jau tā, ka nav bijis domu vai mirkļu, kad gribējies kaut ko pateikt, bet… kaut kā nav sanācis. Un kaut kāds prāta tukšums bij iestājies. Visu pēdējo mēnesi tā kārtīgi un aktīvi esmu ņēmusies, rakstījusi, mocījusies, negulējusi, ēdusi, neēdusi, stresojusi un galu galā lielas TAS ir gandrīz gatavs. Bija plānā jau šodien iet un printēt laukā, iesiet un nodot, lai nost no kakla. Bet pamodos no rīta, sāku mazos labojumus vēl taisīt un sapratu, ka nepiedošu sev, ja būs vēl daudz visādu kļūdiņu tik tādēļ, ka sasteidzu. Nolēmu šodien mest pie malas darbus, rīt ar svaigām acīm lasīt atkal visu cauri, varbūt vēl secināt to, kas vel nav izsecināts, atsauchot to, kas vēl nav atsaucēs… un tad pirmdien agri no rīta doties uz universitāti printēt, siet, nodot un lēkt gaisā aiz laimes.

Un piepeši tagad, kad gandrīz finišs, uznāca nu tāda tukšuma sajūta. Gandrīz visu dienu neko neesmu darījusi – pastaiga, sapirkts lētais vīraks, laiska gulšņāšana ar kārtējo japāņu grāmatu un nevis miers, bet garlaicība. Nevaru saprast, ko tad tagad? Ko tālāk? Vai tas ir viss? Protams, ka nav jau vēl viss, nav jau vēl pilnīga brīvība, bet tā jau ir – kad pienāk lielais mirklis, tad nezin, ko ar to brīvību darīt.

Klausījos Radio 101 un domāju par to, kā būs atkal Rīgā dzīvot. Nevis ciemoties vai padzīvot, bet tiešām reāli dzīvot. Būt atkal rīdziniecei, iepirkties Rimi, braukt ar 3. autobusu, runāt latviski, krieviski un meklēt darbu. Mēģināt kaut kā salikt dzīvi kopā. Viss ir mainījies. Pati varbūt ne tik ļoti, bet vieta, kur atgriežos, cilvēki, pie kuriem atgriežos gan. Izklīduši, sapārojušies, noklusuši. Bail, ka uznāks ziemas skumjas, no kurām nevarēs tik viegli atkratīties.

Tāpēc plānoju visu laiku aktīvi darboties ar jebko, kalt un pildīt plānus, lai neiesēžas, lai galva turpina darboties, lai nav atkal jau pēc pāris mēnešiem jābrauc kaut kur citur laimi meklēt, jo atkal esmu sevi iemarinējusi kaut kādā pusletālā stāvoklī bez nevienas radošas dzirksts. Solos šoreiz darīt visu pa savam.

Solos kļūt kucīgāka un nejaukāka, neļaut sevi izmantot un uzspļaut jaukumam, kas nekad nenes augļus.

Solos neiekrist sūdīgos darbos, kur nemaksā.

Solos beidzot kaut ko darīt.

Solos.


the bloody chamber

es, lasot grāmatas un skatoties filmas, cenšos par to nedomāt, bet vienmēr tomēr pēc tam sanāk. cenšos nedomāt par to, ka manā dzīvē visticamāk, ka nekad šādi piedzīvojumi nepienāks, ka es neizglābšu pasauli no kārtējiem kodolkara draudiem, ka es nekļūšu par mūzu kādam ģēnijam vai piepeši pati sevī neatklāšu kādu ģēnija cienīgu talantu.

bet lieta, par kuru es nespēju nedomāt, ir tā saucamie “fona tēli”… tādi kā Šarlote iekš “Pride and Prejudice” – tie tēli, kuri dzīvo BLAKUS lielajiem, skaistajiem un sirdi plosošajiem notikumiem. Tēli, kuri nav tik interesanti, kuri nav (ļoti svarīgs aspekts it īpaši filmās) tik skaisti, tēli, kuriem tā nepaveicas. tēli, kuri stāv nostāk no lielā, skaistā un pārpasaulīgā. Es jūtu līdzi šiem tēliem bieži vēl spēcīgāk, kā galvenajiem tēliem. Katru reizi, kad Šarlote skaidro Lizijai, ka precēs Misteru Kolinsu, jo, redz, viņa nav ne tik glīta, ne tik interesanta kā Lizija, un ka viņai gribas vismaz ar kādu apprecēties, kurš viņai piedāvās mierīgu kopdzīvi, man kamols iesprūst kaklā.

Nevaru teikt, ka pilnīgi identificējos ar šiem tēliem, bet viņi aizskar manī to daļu, kura tik ļoti baidās no šī likteņa. Un, gadiem ejot, es arvien vairāk un vairāk saprotu, ka tas liktens tuvojas. Bērnībā sapņoju, ka piepeši kādu dienu izaugšu no neglītā pīlēna par gulbi, ka piepeši visi vīrieši būs kā bez prāta manis dēļ, ka piepeši es būšu uzmanības centrā kā skaistule. Bet nu jau sen, sen ir skaidrs, ka tas nenotiks un ka jāsāk beidzot pieaugt un saprast, ka šajā ķermenī vien būs jādzīvo un, ka nekāda krustmāte feja mani uz balli piepeši pie princha neaizvedīs. Un, jo vairāk es domāju par to, jo vairāk dusmas, jo vairāk baiļu. Nu negribu es palikt ar kādu pelēku tirliņu, kurš ķemmē matus pāri plikam paurim un strādā par apkopēju jau 40 gadus un nav izlasījis nevienu grāmatu, tikai tāpēc, ka būs pienācis mirklis beigt sapņot un ņemt to vienīgo, kas ir. Es negribu “to settle”, es negribu būt Šarlote, es gribu būt Lizija, gribu savu Dārsiju, bet nu jau ir 25, nevis 13, kad šādi sapņi bija kas pieņemams un reāls.

Jo vairāk gadi iet, jo vairāk saprotu, ka izskatās, ka nāksies vien samierināties, ja nevēlos nomirt vienatnē. Un ne tikai vīriešu ziņā, bet darba, naudas, dzīvesvietas, dzīvesveida ziņā. Es gribu turpināt sapņot, bet sāku just, ka spārni atsitas pret realitātes sienām. Romantiķiem un sapņotājiem vienmēr dzīve ir smaga.

when dreaming ends.


and so it is

nezinu pat īsti, ko lai raksta. šodien ir sajūta, ka jāraksta. bet tā sajūta parasti kaut kur nomirst mirklī, kad top pirmie teikumi. jūtos diezgan iekšēji tukša. nevaru teikt, ka nelaimīga, drīzāk otrādi. jūtos pat tīri apmierināta ar visu, viss ir labi.

tikai skumjas uznāk mirklī, kad saprotu, ka kārtējoreiz, apsolīdama sev šopavasar iemīlēties, esmu krietni pārrēķinājusies, un nekas kā parasti nav sanācis. vasara solās būt tikpat tukša. it kā jau to trūkumu tik spēcīgi neizjūt, bet reizēs, kad saprotu, ka pastaigās vienmēr dodos viena, uz koncertiem eju viena, vakariņas ēdu viena, gulēt eju viena un pamostos tikpat viena, paliek nedaudz šķērmi ap dūšu.

man nepatīk justies neredzamai, un šobrīd jūtos tieši tāda.


atmiņas no senākiem laikiem

Iegāzu mutē pusglāzi šampanieša, bez vārdiem iespiedu tukšo trauku viņam rokās, bez skaņas izsakot: „Lej!” Viņš nopūtās, un es apsēdos puikam blakus, lai tikai justu kādu draudzīgu un mīļu tēlu tuvumā – šķita, kas šobrīd tas ir vienīgais, kas turēja kopā visas mana ķermeņa molekulas, kuras citādāk būtu sasprāgušas zvaigžņu putekļos. Puika sabrūvēja kādu eksotiskas krāsas dzērienu manā glāzē, un, pasniegdams to man, paspēja iečukstēt ausī: „Turies. Viss būs labi.” Es viņam uzsmaidīju to viegli trīsošo smaidu, kurš parādās sejā, kad ar fizisku spēku nākas spiest asaras ritēt uz iekšu, un iedzēru kaut ko, kas smaržoja pēc avenēm, bet garšoja pēc kandžas. Es gribēju iet mājās, es tik ļoti gribēju piecelties, savākt savas mantiņas un vienkārši iet mājās, palīst zem segas un cerēt, ka pārstāšu elpot un beigsies šī dunošā skaņa ausīs, kas bija reizē dārdošās sirds puksti, pazemojums un vilšanās. Bet es lieliski apzinājos, ka mana aiziešana tikai pierādītu viņam, ka man vēl rūp, ka es tiešām biju cerējusi uz ko vairāk par brutālu ķermeņa šķidrumu apmaiņu zem galda. Tāpēc sakodu zobus, ar pirkstiem iekrampējos viņa rokā un klusi nošņācos: „Stāsti man vienalga ko! Mums ir nenormāli jautri!” Viņš skaļi un samāksloti iesmējās kā ļaundaris operas pēdējā cēlienā, novēcinot melno apmetni, es ievilku elpu un smējos līdzi. Mums visiem bija tik jautri un viegli!