it’s almost never you.

Es šodien skumstu. Nelabuma sajūta ir atgriezusies – reizēm pat šķiet, ka tā nav īsti veselības problēma, bet tāds eksistenciālais un pshīcholoģiskais nelabums, par kuru rakstīja Sartrs. Nav spēka, esmu savu istabiņu pārvērtusi par tādu kā midzeni – visur tikai grāmatas, papīri un žurnāli, pierakstu klades, pat īstā dienas grāmata izvilkta laukā. Guļu gultā, lasu, iemiegu, skatos griestos, aizsapņojos un dzīvoju to skaisto dzīvi, kura man ir manā galvā.

Uz galda glāzē viena narcise – atgādina man par to, ka ārā ir pavasaris kaut kur, ka ir vērts saņemties un iziet laukā. Rīt. Šodien es skumstu. Rīt es jutīšos labāk, rīt viss būs skaistāk, es uzvilkšu skaistas drēbes un tīriem matiem, muzīku ausīs došos uz lekcijām, visko darīšu. Un beidzot sākšu rakstīt. Biju jau aizmirsusi, ka maģistra darba proposal pirmdien jāiesniedz. Rītdienas tikšanās ar vadītāju biedē, jo, lai arī esmu izlasījusi ļoti daudz, nekas netiek skaidrāks. Un tas nelabums… nogāž visu produktivitāti. Esmu gan piesēdusies pie kāda veca stāsta atdzīvināšanas, jo tādām muļķībām, redz, iedvesma rodas.

Nākamnedēļ jau ceļa jūtīs un jāsaprot kas un kā. Un vispār, es aizliegšu sev ilgoties pēc lietām, vietām un cilvēkiem. Ilgas izsūc tevi sausu, ilgas padara skumjas lipīgas un smagas, ilgas iesprūst kaklā un neļauj elpot. Ilgas spiež apķert spilvenu vēl ciešāk un iemigt ar smagām nopūtām uz lūpām. Ilgas uzsit saldsērīgus sapņus, kas liek no rīta pamosties ar žēli pukstošu sirdi. Neilgoties vairs.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: