Kārtējo reizi priecājos par to, kā spēju izfantazēt pilnīgi gaisa pilis un skaistākās lietas pasaulē, sadomājoties nez ko. Laikam jau no sapņošanas nevar tik viegli atradināties. Vienmēr atrodu kādu puiku, kurš nedaudz patīk un tad izdomāju, ka man viņš patīk vairāk, nekā īstenībā patīk un pavadu pusi savas dzīves izdomātās attiecībās. Bet tad, kad reāli satieku to cilvēku – a) saprotu, ka nemaz tik ļoti nepatīk, b) redzu, ka tur nekas nesanāks, c) negribu, lai pat kaut kas sanāk, jo tas izbojātu tik perfekti romantiskās fantāzij-attiecības.  Viss jau būtu lieliski, ja man būtu 12 gadi, un es sapņotu par kārtējo princi no Disnejmultenes. Bet šogad apritēs apaļi 25 gadi, un es joprojām šitā muļķojos. Kā lai pieradina sevi normāli funkcionēt un veidot attiecības tā, kā normāliem cilvēkiem pieņemts? Es jau apzinos, ka fantāzijas ir tās drošākās un ka tādā veidā mana sirsniņa ir drošībā. Bet jāpieņem beidzot, ka tādā veidā tā sirsniņa arī vientulībā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: