There’s thunder and lightening

Šodiena ir skumju diena. Ir pelēkas debesis, mākoņi svīst miglu, drēgnums kož kaulā. Sēžu savā cellē, cenšoties sākt nodarboties ar ko konstruktīvu vai produktīvu, bet paliek tikai skumjas. Šādās dienās es ilgojos pēc puikas, dusmojos uz sevi par izvēlēm, kuras novedušas pie dažādu skaistu iespēju palaišanas vējā un vienkārši gribu kāda ķermeņa siltumu blakus. Vairāk par visu tieši vientulība traucē elpot un darboties. Reizēm vienatnē kļūstu ļoti produktīva, bet tad paliek tik skumji un viss, pazūd. Gribas tikai saritināties kamoliņā un gaidīt, kad pāries no sevis. Nav pat tā, ka iemīlēties gribētos tik ļoti, gribētos kaut vai kādu no labajiem, mīļajiem draugiem blakus, lai ir kāds, kas apķer un pasaka, ka būs jau labi. Nepatīk jau šitāda sevis žēlošana, no kuras labāk nekas nepaliek, bet reizēm aptrūkstas spēka. Kad ir auksti, kad ir tik skumji, ka kamols kaklā visu laiku stāv un nerijas nost, tad ir grūti vienatnē. Es zinu, ka jau rīt būs labāk, ka šī ir viena no tām dienām, ka paģiras padara visu melodramatisku, bet tas jau nemaina faktu, ka tūlīt jau būs pusgads apkārt, kopš esmu atkal viena. Un tikai paklūpu aiz pagājušo laiku atliekām.

Advertisements

2 responses to “There’s thunder and lightening

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: