I guess the night’s just bringing me down

Kā es neciešu to sajūtu, kad ir tik nenormāls tukšums galvā un visur, ka vienīgais, ko spēju darīt – tā vietā, lai beidzot ķertos pie otras esejas rakstīšanas – ir truli blenzt datora ekrānā un nespēt uzdrukāt ne vārda. Atkal ir tik nelabi, es vienkārši nesaprotu – zāles ir, veselīgs uzturs ir, viss ir, tikai joprojām tik nenormāli slikti. Tā dēļ vien jau 7os vakarā gribās iet gulēt. Viss vienkārši atkal riebjas. Bija diena skaista un jauka līdz šim mirklim. Tagad ir pilnīga bezcerība un riebums.

Atkal uznāk vēlme pēc mājām, bet tuvākos pāris mēnešus nekādas mājas nu noteikti nespīd. Jācenšas kaut kā piepeši maģiski izveseļoties un tad jau viss atkal būs lieliski. Uz brīdi. Tik ļoti gribētos, lai tagad atkal varētu saritināties kāda rokās un zināt, ka no tā vien paliks nedaudz vieglāk. Bet nu nav neviena, jau pāris mēnešus nav neviena. Ilgāk. Pierasts jau ir pie tā, bet vieglāk īsti nepaliek. Vientulība vienkārši iesūcas visās šūniņās, salien iekšā pa visām spraudziņām un smacē klusi nost, kamēr liekas, ka esi tikusi tam pāri.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: