no regrets

Man vienmēr ir nedaudz dīvaina un pat neērta sajūta, kad cilvēki man saka, ka apbrīnojot manu drosmi. Kādu pie velna drosmi?

Par galveno argumentu vienmēr tiek minēts fakts, ka esmu jau divas reizes savākusi mantiņas un viena pati devusies meklēt laimi citur.

Bet kas tad tur īsti ir drosmīgs? Nekas īpašs – vairāk tāda bēgšana no tā, ka mājās nespēju lietas normāli nokārtot un atrast ko tādu,

ar ko nodarboties.

Vēl neērtāk man liek justies tas, ka man nepatīk nepamatoti komplimenti, jo tad sāk šķist, ka cilvēki vienkārši nemaz neredz mani tādu,

kāda esmu patiesībā. Tad sāk lēnām piezagties paranoja, ka varbūt īstenībā mani draugi ir mani draugi tikai tādēļ, ka viņi kaut kādā

dīvainā veidā ir par mani izveidojuši pilnīgi citādu priekšstatu, redzot kaut ko līdzīgu greizā spoguļa attēlam, kas nemaz un ne drusciņas nav patiesība.

Bet galvenais, par ko man uznāk skumjas ir tas, ka man tik ļoti gribētos būt tai drosmīgajai meitenei, ko viņi redz. Bet es tāda vienkārši neesmu.

Varu gadiem skumt par iespējām, kuras neesmu izmantojusi, jo ir bijis kauns/bail/neērti/bail/bail/bail. Vistrakākās jau tomēr ir tās bailes no atraidījuma.

Vai tur pie vainas pāris puiku filigrānā piestrādāšana, kas radījusi iespaidu, ka mani jau varētu gaidīt tikai un vienīgi atraidījums vai kas cits, bet nu

nespēju es nekādi joprojām saņemties uz to lielisko “taking chances” un tad var tikai pēc tam sēdēt mājās viena un dusmoties uz sevi. Kāpēc cilvēki vienmēr

mīl visu tik ļoti sarežģīt? Kāpēc pēc katras neveiksmes ir jādomā, ka tas ir pasaules gals? Kāpēc visi nevar vienkārši katru “nē” noskurināt no sevis kā pīles

ūdeni no spalvām un vienkārši maukt tālāk, neskatoties atpakaļ? Kāpēc man tik ļoti reti ir izdevies vienkārši pieiet un paņemt to, ko gribu?

Neciešu es šitās bailes. Un vēl vairāk es neciešu to vēlāk sekojošo nožēlu un neskaitāmos “kā būtu, ja būtu” scenārijus, kas paši pēc tam izspēlējas galvā.

Un galvā jau pēc tam tie, ar laika distanci ieguvuši drosmi, parasti izspēlējas ar laimīgām un labām beigām, kad nevar beigt sev pārmest atkal un atkal,

ka vismaz nepamēģināju, jo ir tachu tik liela iespējamība bijusi, ka viss beigsies lieliski. Tikai, protams, mirklī, kad iespēja ir tev priekšā, galvā pazib tikai viena doma:

“Nemaz nedomā, pataisīsi sevi par muļķi!”, ļipa starp kājām un dodos tālāk.

Ai, kā gribētos sevi sapurināt un riskēt, riskēt, riskēt. Nav jau tā dzīve tik gara, lai būtu vērts to notriekt nožēlojot visu neizdarīto un nepamēģināto…

Advertisements

2 responses to “no regrets

  • doresdiena

    Iekļauties pasaulē, ja redzi tos melus visapkārt, nav viegli. Atliek vienīgi nomierināties, uzlikt mīksto, spēlēt līdzi, bet saglabāt sevi, savas īstās domas, morāles normas. Tipa tā sajūta, ka citi nemaz Tevi patiesībā nepazīst man arī visu laiku ir, sajūta, ka esi galīgi viens. Nu ko, atliek vienīgi uzbūvēt savu pasaulīti un tajā tad arī dzīvot. Un tad jau vairs nav svarīgi, ko citi par Tevi domā, jo viņi tāpat Tevi nepazīst. Go girl! Es par Tevi!

    • marthacomics

      paldies, saule. vispār jau tādas pilnīgi nesaprotamas sajūtas atkal – liekas tādas maza īmo bērna domas “neviens mani nepazīst tobiš esmu tik neticami oriģināls”, bet no otras puses – vienkārši paranoja, kas traucē dzīvot.
      bet galu galā – vai tad mēs paši neizvēlamies arī redzēt draugos to, ko gribam? Laikam jau visi cilvēki piever acis uz kaut ko. citādāk sanāk ne tikai apžilbt, bet arī acis sāk asarot biežāk kā parasti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: