I dream of Michelangelo

esmu jau gandrīz divas stundas kā pamodusies, izvēlusies no gultas ar lielu apjukumu un šausmīgi iekšējo cīņu – ir svētdiena un man tiešām nav ne mazākās vēlmes veltīt stundu ceļam turp un atpakaļ, lai izvingrotos, lai arī šausmīgi vajadzētu. Tā nu sēžu un cīnos ar sevi, kura tik izmisīgi vēlas pilnīgi laisku svētdienu, kad varbūt dienas lielākā kustība varētu būt aiziešana līdz veikalam pēc piena.

Laukā sniegs kūst ar tādu steigu, it kā pavasaris mītu uz papēžiem, uzdzen ilgas pēc rudens atkal, jo nekas nav skaistāks par krāsaino lapu kolāžām ielās, kad vējš bužina matus un galvu var ieraut plecos, paslēpjoties šallē līdz degungalam.

Esmu saradusi ar savu harmoniski vienmuļo dzīvi, kura tiek pavadīta konspektējot grāmatas un mēģinot sākt darīt ko produktīvāku. Tagad jau šķiet, ka tā bija pavisam cita meitene, kas pirms pāris gadiem bija visur ar visiem un nespēja vienu vakaru mājās nosēdēt bez nemiera iekšā. Bet laikam jau jāatzīst, ka tā arī bija cita meitene – viņai nebija ko zaudēt un nebija ko iegūt, bija tikai ilgas pēc trokšņa, kas apklusinātu šausmīgo tukšumu iekšā. Mūžīga reibuma stāvoklis un dzīšanās pēc vienmēr kā jauna, apātijas ignorēšana un skaļi smiekli.

Man pietrūkst tās meitenes reizēm. Viņa mēdz atgriezties. Kad paliek skumji, viņa rausta mani aiz rokas un reizēm es uzvelku skaistāku kleitu un griežos viņai līdzi, nedomājot par to, kur sagaidīšu saullēktu.

mittens in winter

Advertisements

4 responses to “I dream of Michelangelo

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: