the fox in the snow

šodien es gāju mājās un smaidīju. ar dūrainīšiem rokās, srīpaino cepuri, skaistu mūziku ausīs un cauri alejai, kurā lēni dancoja lielas, lielas pūkainas pārslas. Tik skaists sniegs sen nebija redzēts – gribējās katru lielo dūnu noķert un paglabāt. Un viena šāda pūka man uzlidoja uz paša degungala un nemaz nedomāja kust vai kustēties.

Gribēju tikai cept piparkūkas un taisīt apsveikumus Ziemassvētkos saviem mīļajiem, jo pietrūkst mīļo dikti. Ļoti ātri pierodas pie vienpatības, citi cilvēki sāk kļūt pat par traucēkli – plāni jāveido tikai un vienīgi sev, nevienam nav jāatskaitās, ne ar vienu nav jārēķinās. Bet tāpat arī nav neviena, ar ko noskatīties kādu filmu vai ķiķināt par pavisam nesmieklīgiem jokiem. Bet nu drīz jau braukšu ciemos/mājās. Tik dīvaina atkal tā sajūta, esot prom – kur ir mājas un kur ir ciemos?

Ir ļoti patīkams siltums iekšā. Visu slikto un skumjo esmu aprakusi kupenās, gaidu nākamnedēļ pirmo viesi, skatīšos, kā sirds reaģēs – būtu jau vieglāk, ja būtu pa šo laiku rudens-ziemas vējos sasalusi, bet gribās, lai būtu palikusi dzīva un pukstoša. Vienmēr vajag just. Just biežāk un vairāk.

Pašlaik ir krūtīs šīs dziesmas sajūta – ir pienākusi nakts, ir klusi, bet dzinulis iekšā. Gribas sapņot.

Advertisements

One response to “the fox in the snow

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: