feeling homesick for a place that doesn’t exist

Kaut kā reizēm šausmīgi kaitina šī mana nosliece uz nostaļģiju. Nostaļģijas rāmīšos viss ir tik skaists un krāsains. Riebīgie puikas rādās kā sapņu prinči, vidusskolas pasēdēšanas kā skaistākās balles pasaulē, dzēruma nakts ar pretīgiem sakariem liekas kā burvīgas bohēmas pierādījumi manā šobrīd tik rutinizētajā un garlaicīgajā dzīvē.

Mēģinu visu laiku sevi izārstēt no dzīvošanas atmiņās, pierunāt sevi dzīvot tagad, neatlikt visu uz vēlākiem, labākiem laikiem, kuri var arī nepienākt, bet gan tagad kaut ko darīt. Kaut kā tagad kļūt īsta, sākt mērķtiecīgi virzīties kaut kur. Bet kur? Vai tad 24 gados nebūtu tam jābūt kaut nedaudz skaidrākam? izskatās, ka nē. Nav ne jausmas ko darīšu ar šo maģistra grādu, nezinu, kāpēc man to tik ļoti ievajadzējās pēkšņi.

Kaut gan zinu, ka pamudinājums bija gluži vienkārši zems pašnovērtējums – visas draudzenes apkārt čivināja par saviem maģistra darbiem, doktora grādu pieteikumiem, un es ar savu nožēlojamo 400 eiro darbiņu (kaut arī vienā no pasaules labākajām pilsētām) sajutos stulba un nekam nederīga. Gribējās sev pierādīt kaut ko. Citiem arī kaut ko pierādīt. Ko tieši? Ka es arī esmu gudra? Takš pieņemtu gandrīzz jebkuru, kurš maksātu… Nezinu. Nevaru teikt, ka nožēloju. Kaut kas bija jāmaina, bet vieta man nešķiet izvēlēta pareizi. Kaut arī studijas ir interesantas.

Bet vakarus pavadu peldoties atmiņās – patīkamās, ne tik patīkamās, skumjās un priecīgās. Ja vien varētu pagriezt laiku atpakaļ un izdzīvot labākos mirkļus atkal. Un sliktos mirkļus pavērst citādāk. Tauriņa efekts jau noteikti samētātu manas dzīves kārtis pavisam cita kārtībā, bet tā ziņkāre par to, “kā būtu, ja būtu” ir neremdināma. Un reizēm būtu pieticis tikai pāris vārdus pateikt vai noklusēt. Un būtu varējis viss būt citādāk.

arcade fire "wake up"

Advertisements

4 responses to “feeling homesick for a place that doesn’t exist

  • doresdiena

    Bet zin’ kā? man šķiet, ka tās grūtības un sajūta par kaut ko nepareizo īstenībā ir pareizas. Nu vismaz man pašai tā tagad ir gadījies. Ja tā labi padomā-esmu tur, kur gribēju nokļūt pirms gada, tikai tas noticis citādākā veidā, ar grūtībām, kuras nevēlējos, bet bez kurām jau laikam neko nemaz tāpat nevarētu dabūt. Vienīgais, kas, šķiet, piemīt daudziem divdesmitpirmā gadsimta saraustītajiem cilvēkiem-kaut kāda mazohistiska paššaustīšanās. Tas, domājams, dzīves ātruma, uzmanības sadrumstalotības, varbūt pat iespēju daudzveidības dēļ. Tas ko varētu darīt-laikam ļaut sev lēnāku ritmu, necenšoties saplūst ar pasaules haosu, vienkārši būt sev pašam priekš sevis un lielā mērā, varbūt pat vēl lielākā, uzlikt mīksto un atcerēties-nav no sevis kaut kāds jēzus mūžīgās ciešanās jāiztaisa.(ak, šīs vajadzīgās/nevajadzīgās ambīcijas) 🙂
    kad šito kombo izdodas panākt, reizi pa reizei var ieraudzīt arī mirkli-to, kas šeit un tagad.

    • marthacomics

      Ir jau tā mūžīgā steiga, tur tev viennozīmīgi taisnība. Bet tur jau vairs neko nepadarīsi – ja neskrien līdzi, tad esi zaudētājs? Kaut kā tā mums grib iestāstīt visa modernā pasaule. Cenšos jau palēnām pierast, ka katram ritms savējais, bet tomēr – gribās jau, lai labāk.
      Bet nu mierinoša doma, ka viss, kas notiek, notiek uz labu vienmēr palīdz.
      Man jau liekas, ka tavas grūtības tomēr beigās tev kā bonuss nāks – būsi sieviete ar lieliem morāliem bicepsiem un spēcīgāka par Klintu Īstvudu! 😉

  • marthacomics

    o jā! mums vajadzētu ņemt kursus un iemācīties pīpot kā Klintam vai Melam. 😉

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: